No 5 zirņiem piešķiru

Romāns par to, kā līdz slepkavībai tiek novests precēts pāris, kur abiem vērojamas psihiskas problēmas. Madija (sieva) desmit gadu vecumā piedzīvojusi traģisku negadījumu uz ūdens, bet jau pieaugušai esot – kritienu, kura rezultātā tika izkropļota viena sejas puse. Ians (vīrs) piedalījies vairākos karos (Balkānos, Irākā, Ruandā) gan kā miesassargs, gan kā algots karavīrs. Lai arī šis darbs viņam nesis diezgan iespaidīgu materiālo labumu, karā piedzīvotais nav palicis bez ievērības, jo vīrietis cieta no posttraumatiskā stresa sindroma. Bailes bija tās, kas piemita abiem. Tikai katram savādākas. Madija baidījās par savu mazo dēlēnu Čārliju, bet Ians – par lielu katastrofu.

Vēl laulātajam pārim pa vidu jaucās tik pat traka Madijas draudzene Džoana un Iana bijusī mīļākā Fiona. Varētu teikt, ka romāns grozās ap izbijušu mīlas četrstūri.

Citāti par karu

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Divpadsmit nostrādātie gadi policijā ir pietiekami liela pieredze, ko angļu rakstniece Klēra Makintoša izmanto, lai lasītājiem liktu iejusties kriminālromāna gaisotnē. Viegli lasāma grāmata, kas spēj uzturēt spriedzi, bet tai pat laikā nenogurdina ar nekādām pašanalīzēm un eksistenciālām pārdomām. Kā teikt – cik ātri izlasi, tik ātri arī aizmirsti.

Galvenā varone Zoja katru darba dienu apmēram stundu pavada ceļā uz un no darba. Maršruts viens un tas pats – brauciens ar pārpildīto Londonas pazemes metro, bet pēc tam – pārsēšanās virszemes vilcienā. Taču izrādās, ka kāds svešinieks viņu izseko, jo precīzi zina sievietes pārvietošanās paradumus. Un ne tikai viņas…

Kādu dienu, pāršķirstot bezmaksas avīzi, Zoja pavisam nejauši pie intīmpakalpojumu sludinājumiem pamana savu fotogrāfiju. Viņa ir neizpratnē, – kā tā te nokļuvusi? Pie tam līdzās norādītā mājas lapa un telefona numurs neeksistē. Nākamajās reizēs Zoja šajā pat avīzē pamana citu sieviešu fotogrāfijas. Vienai no viņām drīz vien pēc foto publicēšanas metro tiek nozagtas mājas atslēgas, bet otrā – tiek nogalināta. Zoju sāk pārņemt panika. Kas notiks ar viņu? Cik laika viņai vēl atlicis? Sieviete savas pamatotās aizdomas uztic policistei Kellijai.

Pretenzija. Nesaprotu, kāpēc autore trim grāmatā aprakstītajām varonēm izvēlējusies līdzīgus vārdus. Vai tamdēļ, lai kacinātu lasītājus, kuriem (vismaz grāmatas sākumā) jāpiedomā, par kuru no sievietēm iet runa. Keitija – galvenās varones meita; Ketija – viena no cietušajām; Kellija – izmeklētāja.

No 5 zirņiem piešķiru

Nesen biju izlasījusi autores grāmatu “Aizmirstais dārzs”, tāpēc radās vēlme atgriezties pie senaizmirstu noslēpumu atšķetināšanas.

Grāmata patiešām interesanta un valoda laba. Gluži kā purva staignājā mani arvien dziļāk un dziļāk sāka vilkt jau no pirmās rindkopas. Ātri vien nojautu, ka romānam būs jāpiešķir maksimālais vērtējums – 5 zirņi. Tikai grāmatas beigās nedaudz nogāja greizi (varbūt man vienkārši nāca miegs, jo visu nakti lasīju un pulkstenis jau rādīja 6.20). Kaut kā sasteigti likās un, lai piedod autore, bet tomēr līdz galam nenoticēju tādai sakritībai, tāpēc romānam piešķīru 4 lielus zirņus un 1 mazu zirnīti.

Romāna galvenais notikums ir saistīts ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad Anglijā, Loenetas muižā, kas izkārtojusies meža ielokā līdzās skaistam ezeram, kādu svinību laikā pazūd gadu vecs puisēns Teo, kurš tā arī netiek atrasts. Uz jautājumu, vai bērns ticis nolaupīts vai arī cietis negadījumā, nav sniegta atbilde jau 70 gadu garumā.

Otrs romāna pavērsiens – 2003. gads, kad Londonas policijas izmeklētāja Seidija, kas ciemojas pie vectēva Kornvolā, kādu dienu, skrienot ar suņiem pa mežu, uziet Loenetas muižu un sāk interesēties par pagātnes neatrisinātajiem noslēpumiem.

Tā kā romānā ir ļoti daudz personāžu (pat trijās paaudzēs), uz lapiņas pierakstīju vārdus, lai lasot vieglāk atcerētos, kas ir kas.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu iegādājos bez ilgām pārdomām, jo mani uzrunāja tās virsraksts. Šajā vasarā, braucot no Polijas Tatriem, apmeklēju arī Osvencima pilsētu, kuras apkārtnē 2. Pasaules kara laikā atradās trīs Aušvicas koncentrācijas nometnes. Divas no tām (Aucshwith I un Aucshwith II - Birkenau) šobrīd atvērtas apskatei. Tā kā biju apmeklējusi abas nometnes teritorijas (ceļojuma apraksts šeit), lasot grāmatu varēju labāk iztēloties notikumu gaitu un ēku izvietojumu.

Grāmatas saturs balstīts uz Slovākijas ebreja Lali (Ludvigs Eizenbergs; vēlākos gados nomainīts uzvārds uz Sokolovs) stāstījumu pēc savas dzīvesbiedres Gitas (Gizela Furmannova) nāves. Tas nozīmē, ka autore pie viņa ciemojusies laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam, kad vīrieša vecums tuvojās 90 gadiem. Lai arī pavadītie trīs gadi koncentrācijas nometnē (no 1942. gada aprīļa līdz 1945. gada pavasarim) atstāja neizdzēšamu nospiedumu uz visu Lali dzīvi, tomēr palieku pie atziņas, ka 60 gadu laikā atmiņas apaug ar sūnām, tiek nedaudz apdarinātas un arī daļēji aizmirstas. Tāpēc šo grāmatu īsti neuztvēru kā precīzu vēsturiski dokumentētu romānu, bet drīzāk lasot izbaudīju koncentrācijas nometnes gaisotni. Kaut arī jāatzīst, ka grāmata nespēja sniegt tās baisās un nomācošās emocijas, kuras mani vajāja, staigājot pa abām nometnes teritorijām. Grāmatā atspoguļotā ieslodzīto ikdiena šķita daudz vieglāka, nekā to sajutu, esot klātienē un redzot muzeja ekspozīciju.

Pateicoties vairāku valodu zināšanai un 26 gadus vecā puiša attapībai (ne velti ebreji zināmi kā labi tirgotāji), viņam izdevās uzdienēties līdz tetovētāja (uz rokas tetovēja ieslodzīto numurus) amatam, baudot privilēģijas, ko sniedza šis amats. Viņš gulēja atsevišķā istabā, brīvāk pārvietojās pa nometnes teritoriju, ieguva papildus ēdienu devu, izkārtoja savai meitenei Gitai darbu administrācijas ēkā, varēja pa teritoriju līdzi nēsāt savu darba somu, kurā līdz ar tetovēšanas piederumiem tika salikti no ārpasaules ienestie un pret dārgakmeņiem un naudu samainītie ēdieni, kurus viņš dalīja citiem ieslodzītajiem. Bez visa tā viņš vēl pamanījās uzpirkt dzīvojamo bloku sargu, lai varētu ar Gitu baudīt mīlas priekus. Viss iepriekš aprakstītais īsti neklapējās kopā ar to, kā biju iztēlojusies ieslodzīto dzīvi nometnē.