No 5 zirņiem piešķiru

Neliela atkāpe

Kad valstī dēļ koronavīrusa tika pasludināta ārkārtējā situācija, mana pirmā doma bija – jāsapērk grāmatas, jo varbūt nāksies ilgu laiku pavadīt mājās. Šoreiz nebija daudz laika cītīgai izpētei, kā katra grāmata internetā novērtēta. Pirku pēc intuitīvajām tā mirkļa sajūtām. Viena no izvēlētajām grāmatām bija “Lasītājs vilcienā 6.27”. Pirmkārt, uzrunāja nosaukums, jo ļoti bieži savus bērnus vedu uz vilcienu, kas no mūsu stacijas atiet 6.23 vai 6.32 (atkarībā no sezonas). Otrkārt, grāmatā ierakstītajās atsauksmēs izlasīju, ka tas ir romāns, “kas atsauc atmiņā filmu Amēlija.” Un man šī filma ar savu īpatnējo šarmu ļoti patika.

Par grāmatu

Grāmata manā skatījumā ir par vientulību un ikdienišķo vienveidību, taču dažādu sakritību dēļ, galvenā varoņa dzīvē ienāk nelielas pārmaiņas. Varbūt tieši tāpēc līdz 50-tajai lappusei grāmata likās neinteresanta. Es burtiski mocījos, to lasot. Divas reizes jau vēlējos pamest lasīšanu pavisam, bet atturēja uz grāmatas otrā vāka uzrakstītais teikums “Un tikai pēc tam, kad viņa rokās nejauši nonāk jaukās Žilī dienasgrāmata, sāksies arī viņa patiesais ceļojums.” Taču jaukais ceļojums sākās jau nedaudz ātrāk.

Belnēns Vemols savas dzīves trīsdesmit sešos gados bija iemācījies būt nemanāms un neredzams. Viņš “vēlējās vien palikt kā vārgs siluets, tik tikko pamanāms ar acs kaktiņu. Saplūst ar apkārtni, noliegt sevi un turēties citurienē, tur, kur neviens nespētu viņu sasniegt.” Jau vairāk kā piecpadsmit gadus viņš strādāja darba vietā, kas pašam riebās – rūpnīcā, kur tiek iznīcinātas grāmatas, pārvēršot tās slapjā makulatūras zampā. Ik dienu, tīrot šo draudīgo nezvēru, kas aprij grāmatas, Belnēns pamanās izglābt pa kādai veselai grāmatas lappusei. Cenšoties atgriezt grāmatai dzīvību, katru rītu vilcienā viņš skaļi šo lappusi nolasa.

Īsti nesapratu, kā cilvēkam ar tik zemu pašvērtējumu pietika drosmes katru rītu vilcienā skaļā balsī lasīt fragmentus. Iedomājos situāciju mūsu vilcienā. Sen jau kāds būtu nobļāvies, lai aizveras vai arī lielākā cilvēku daļa būtu pārgājusi uz citu vagonu. Parasti tik agri braucot, vismaz pie mums, cilvēki vilcienos guļ. Klusumā.

Pēc tam man ienāca prātā, ka Belnēns varbūt ir ar nelieliem garīga rakstura traucējumiem, un tāpēc apkārtējie cilvēki viņa skaļo lasīšanu uztvēra tik vienaldzīgi.

Belnēna Vemola vientuļais dzīves ritms nedaudz izmainās, kad viņš tiek uzaicināts lasīt šos fragmentus vecajiem ļaudīm pansionātā, kā arī tad, kad viņš rīta vilcienā atrod zibatmiņu (flešu) ar 28-us gadus vecas sievietes, kas strādā lielveikala tualetē par apkopēju, dienasgrāmatu. Pēc šīs dienasgrāmatas izlasīšanas, Belnēnam rodas nepārvarama vēlme ar šo jauko sievieti iepazīties.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata, kas patiks gan pusaudzēm, gan jaunietēm, jo tā skar šim vecumam svarīgu tēmu – draudzību ar puisi.

Galvenā varone ir 11. klases skolniece Lāra Džīna, kurai ir divus gadus vecāka māsa Mārgota un deviņus gadus veca māšele – Kitija. Lāra Džīna ir iemīlējusies māsas puisī Džošā, kas dzīvo blakus mājā un jau kopš bērnības labi satiek ar meiteņu ģimeni. Tā nu sanāca, ka Džošs netīšām uzzināja par Lāras Džīnas apslēptajām jūtām, bet tā kā Lāra Džīna nevēlējās ar šo atklāsmi sarūgtināt māsu, viņa uzsāka viltus (melu) attiecības ar citu puisi – Pīteru.

Grāmata par māsu savstarpējām attiecībām, par draudzeņu attiecībām un par meiteņu attiecībām ar puišiem.

Ieteicu, lai grāmatu izlasa meita, bet viņa atbildēja, ka redzējusi filmu To All The Boys I've Loved Before.

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns par to, kā līdz slepkavībai tiek novests precēts pāris, kur abiem vērojamas psihiskas problēmas. Madija (sieva) desmit gadu vecumā piedzīvojusi traģisku negadījumu uz ūdens, bet jau pieaugušai esot – kritienu, kura rezultātā tika izkropļota viena sejas puse. Ians (vīrs) piedalījies vairākos karos (Balkānos, Irākā, Ruandā) gan kā miesassargs, gan kā algots karavīrs. Lai arī šis darbs viņam nesis diezgan iespaidīgu materiālo labumu, karā piedzīvotais nav palicis bez ievērības, jo vīrietis cieta no posttraumatiskā stresa sindroma. Bailes bija tās, kas piemita abiem. Tikai katram savādākas. Madija baidījās par savu mazo dēlēnu Čārliju, bet Ians – par lielu katastrofu.

Vēl laulātajam pārim pa vidu jaucās tik pat traka Madijas draudzene Džoana un Iana bijusī mīļākā Fiona. Varētu teikt, ka romāns grozās ap izbijušu mīlas četrstūri.

Citāti par karu

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Divpadsmit nostrādātie gadi policijā ir pietiekami liela pieredze, ko angļu rakstniece Klēra Makintoša izmanto, lai lasītājiem liktu iejusties kriminālromāna gaisotnē. Viegli lasāma grāmata, kas spēj uzturēt spriedzi, bet tai pat laikā nenogurdina ar nekādām pašanalīzēm un eksistenciālām pārdomām. Kā teikt – cik ātri izlasi, tik ātri arī aizmirsti.

Galvenā varone Zoja katru darba dienu apmēram stundu pavada ceļā uz un no darba. Maršruts viens un tas pats – brauciens ar pārpildīto Londonas pazemes metro, bet pēc tam – pārsēšanās virszemes vilcienā. Taču izrādās, ka kāds svešinieks viņu izseko, jo precīzi zina sievietes pārvietošanās paradumus. Un ne tikai viņas…

Kādu dienu, pāršķirstot bezmaksas avīzi, Zoja pavisam nejauši pie intīmpakalpojumu sludinājumiem pamana savu fotogrāfiju. Viņa ir neizpratnē, – kā tā te nokļuvusi? Pie tam līdzās norādītā mājas lapa un telefona numurs neeksistē. Nākamajās reizēs Zoja šajā pat avīzē pamana citu sieviešu fotogrāfijas. Vienai no viņām drīz vien pēc foto publicēšanas metro tiek nozagtas mājas atslēgas, bet otrā – tiek nogalināta. Zoju sāk pārņemt panika. Kas notiks ar viņu? Cik laika viņai vēl atlicis? Sieviete savas pamatotās aizdomas uztic policistei Kellijai.

Pretenzija. Nesaprotu, kāpēc autore trim grāmatā aprakstītajām varonēm izvēlējusies līdzīgus vārdus. Vai tamdēļ, lai kacinātu lasītājus, kuriem (vismaz grāmatas sākumā) jāpiedomā, par kuru no sievietēm iet runa. Keitija – galvenās varones meita; Ketija – viena no cietušajām; Kellija – izmeklētāja.