No 5 zirņiem piešķiru

Mēdz teikt, ka par gaumi nestrīdas. Personīgi mani šī grāmata garlaikoja, tāpēc lasīšana stiepās gana ilgi. Neesmu nekāda literatūras speciāliste, bet, manuprāt, rakstības stils un valoda nepārliecina, ka šo romānu rakstījusi pieredzējusi autore. Tāds vidusskolnieces sacerējumiņš 460 lappušu garumā. Vienīgais vērtīgais, ko lasot uzzināju – 19. un 20. gadsimtu mijā Dienvideiropā tika vervēti vīri, lai dotos labākas dzīves meklējumos uz Jaunzēlandi, kur bija iespēja, rokot zemi, meklēt vērtīgos kaurikoku sveķus, kas tika izmantoti linoleja ražošanā. Šie sveķu racēji tika dēvēti par gamdigeriem.

Romāna sižeta pamatā ir stāsts par kādu vieglprātīgu horvātu vīrieti Frano, kas pagājušā gadsimta sākumā sagrozījis galvu trim sievietēm, solot tās precēt. Visām trijām piedzimuši bērni. Viena sieviete dzīvoja Horvātijā, bet pārējās divas – Jaunzēlandē, kurp Frano bija aizbraucis, lai kļūtu par gamdigeru.

Romāna galvenajai varonei Elinorai ir 37 gadi. Pavisam nejauši sieviete uzzina, ka viņu un viņas māti ar pārējo ģimeni nesaista asinsradniecība. Izrādās, ka Elinora ir Frano mazmeita. Elinora nolemj atšķetināt ģimenes noslēpumu, atklājot Frano dzīves ceļu, tāpēc dodas uz Jaunzēlandi, kur satiekas un iepazīstas ar attālajiem radiem. Sava izmeklējuma laikā Elinora atklāj trīs sieviešu dzīves stāstus, kurus vieno mīlestība pret vienu un to pašu vīrieti.

Lai gan romāna darbība pārsvarā norisinās Jaunzēlandē, lasot nespēju iztēloties vidi, kā tur izskatās. Respektīvi, galvā neveidojās filma.

Citāts

“(..) skumjas liek cilvēkam novecot ātrāk. Nepieļaujiet, ka jūs kāds padara tik skumju (..)”.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu biju lasījusi krievu valodā pirms apmēram 10 gadiem. Zināju, ka laba, bet neatcerējos sižetu, tāpēc, līdzko grāmatnīcā ieraudzīju tulkojumu latviešu valodā, nopirku, lai izlasītu vēlreiz.

Romāns atklāj divu jaunu sieviešu stāstus, ko vieno viena un tā pati glezna, taču šos stāstus šķir laikaposms - 90 gadi. “(..) reizēm gleznas vēsture ir ne tikai mākslas darba, bet arī ģimenes vēsture, ar visiem tās grēkiem un noslēpumiem.”

1916. gads. Sofija Lefēvra ir mākslinieka sieva, kas kopā ar māsu un brāli saimnieko viesnīcā “Sarkanais gailis.” Viņas vīrs jau divus gadus piedalās Pirmajā pasaules karā, un vienīgais dārgums, kas neļauj izbalēt atmiņām par vīru, ir viņa glezna “Meitene, kuru tu atstāji” ar Sofijas portretu. Taču šī glezna iepatīkas vācu armijas komandantam, kas ik vakaru kopā ar vācu virsniekiem ierodas viesnīcā uz pusdienām. Sofijai nākas pieņem smagu lēmumu.

2006. gads. Pirms četriem gadiem nomiris Līvas Halstonas vīrs – talantīgs arhitekts. Līvas atmiņas par vīru glabā glezna “Meitene, kuru tu atstāji”. Vīrs šo gleznu viņai uzdāvināja medusmēneša ceļojuma laikā. Diemžēl uzrodas mākslinieka mantinieki, kas vēlas gleznu atgūt. Līva pieņem izaicinājumu cīnīties par to.

Romāns iesākās daudzsološi. Lasīju to lidmašīnā, tāpēc vairāku stundu lidojums pagāja nemanīts. Jāatzīst, ka romāna vidusdaļa, kur sākās stāstījums par 2006. gada notikumiem, mani garlaikoja. Varbūt tāpēc, ka to lasīju pa maziem gabaliņiem vairākus vakarus pirms gulētiešanas. Labi uzdzina miegu. Taču apmēram pēc 100 lappusēm intriga atgriezās.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Ļoti patika autores rakstīšanas stils. Tas izstaro mīļumu. Tekstā jaušams vieglums un smalks humors, kas manī raisīja asociācijas ar Astrīdas Lindgrēnes grāmatu “Trokšņu ciema bērni”.

Notikumu stāstītāja ir Luīze dažādos vecumposmos – 10 gados, 22-os gados un 30 gados. Stāstījums sākās ar to, ka Zelma (Luīzes vecmāmiņa) sapnī redzēja okapi. “Okapi ir aplams dzīvnieks, (..) un izskatās pavisam nejēdzīgs ar savām zebras kājām, tapira gurniem, rūsassarkano rumpi, kas veidots kā žirafei, ar savām stirnas acīm un peles ausīm.” Ik reizi, kad Zelma to bija nosapņojusi (trīs reizes mūžā), kāds ciema iedzīvotājs tuvākās diennakts laikā nomira. Šī nolemtības diennakts bija vissmagākais ciema ļaužu pārbaudījums, kā arī reize, kad viņi viens otram atklāja noklusētās patiesības. Ar sajūsmu  un  patiesu baudu lasīju sadaļu par Optiķa mīlestības atklāsmi pret Zelmu (24. lpp.).

Lai izjustu mazā Vestervaldes ciemata gaisotni, lasītājs tiek iepazīstināts ar vairākiem kolorītiem personāžiem: Luīzes mammu Astrīdu un tēvu Pēteri, draugu Mārtiņu un viņa tēvu Palmu, Zelmas vīramāsu Elzbeti, nīgro Marlīzi, budistu Frederiku, kā arī ar suni Aļasku.

Grāmata ir par cilvēciskajām attiecībām. Es to uztvēru kā autores pateicības vēstījumu vecmāmiņām un vectētiņiem, kas aktīvi piedalījušies savu mazbērnu audzināšanā, kad vecākiem nav vaļas un gribēšanas.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Sērijveida slepkava nogalina četrus cilvēkus, atstājot līdzās līķiem atjautības uzdevumiem līdzvērtīgas norādes. Izmeklēšanā piedalās vairāku cilvēku komanda. Tā kā grāmatā ir ļoti daudz personāžu, un man ir slikta atmiņa uz cilvēku vārdiem (šajā reizē - norvēģu), kā grāmatzīme kalpoja papīra lapiņa ar uzrakstītiem būtiskāko personāžu vārdiem.

Izmeklētāju komanda:

Holgers Munks – īpašās izmeklēšanas vienības vadītājs

Mīa Krīgere – izmeklētāja

Jūns Larsens jeb Karijs – izmeklētājs

Gabriels Merks – datorspeciālists, izbijušais hakers

Liliana Lunda – tiesu mediķe, patologanatoms

Anete Goli – prokurore

Ilva

Ludvigs Gronlijs

Īsti nepatika autora rakstīšanas stils. Bieži neizpratu personāžu domu gaitu, kas tika attēlota slīprakstā. Atrisinājums arī palika “gaisā karājoties”. Kā teikt –, lai lasītājs izdomā pats, kā izķepurojās un palika dzīvi tie, kam bija jāpaliek dzīviem.

Šī ir trešā Samuela Bjorka grāmata, kurā piedalās iepriekš nosauktā izmeklētāju komanda. Tā kā notikumi ir pilnīgi nesaistīti, netraucēja tas, ka pirmās divas grāmatas neesmu lasījusi.