No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata par spēcīgu personību, kas ar neatlaidību un neizsīkstošu enerģiju spēja realizēt savu sapni. Rons Klārks nopirka vecas rūpnīcas telpas, kuras bija iecienījuši narkomāni un ar sponsoru palīdzību pārbūvēja tās par skolu. Lai iepazītos ar metodēm, kas mācību vidē ienes dzīvīgumu un palīdz bērniem gūt izcilus panākumus, šobrīd Rona Klārka akadēmiju Atlantā (ASV) ik gadu apmeklē vairāki tūkstoši skolotāju.

Apkopojot grāmatā sniegtās idejas (piedāvāts 101 risinājums), izvēlējos, manuprāt, visbūtiskākās atziņas, kas noderētu arī mūsu skolās.

 

* Skolotājs ir skolas sirds.

* Skolotāja mērķis nav atzinības gūšana par padarīto darbu. Skolotāja mērķis ir izmainīt un ietekmēt bērna dzīvi.

* Jāizrāda aizrautība un entuziasms no savas puses, tādā veidā ieinteresējot skolēnus. Ja skolotājs būs nedaudz neparasts un dīvains, tas padarīs viņu skolēniem mīļāku un piešķirs attiecībām īpašu dzirksti.

* Nedrīkst apslāpēt skolotāju, kurš nāk ar radošām idejām un cenšas iedvesmot skolēnus.

* Ļaut skolotājam pašam iekārtot un radīt savu telpu. Savās krāsās un savos tēlos.

* Skolotājiem jāģērbjas eleganti.

* Kamēr klasē atrodas skolēni, jācenšas stundas laikā nesēdēt, jo skolotājs ir punkts, uz kuru koncentrējas visa enerģija, taču, kad viņš apsēžas, tas atņem stundai dzīvīgumu. Arī datoru un mobilo telefonu stundas laikā skolotājam nevajadzētu izmantot, izņemot, ja tas paredzēts stundas plānojumā.

* Nekad nelasīt runu no lapām. Ne skolotājiem, ne bērniem.

* Mācību darbs jāatdzīvina ar kinestētiskām aktivitātēm.

* Stundā smaidīt un priecāties. Cilvēki vēlas būt kopā ar tiem, ar kuriem var smieties vai priecāties.

* Jārada brīži, kas atstās ilgstošu iespaidu uz bērna dzīvi. Jāiedibina noturīgas tradīcijas.

* Bērnam jāmāca būt pateicīgam par iespēju izglītoties un par materiālo nodrošinājumu. Bērnam jāsaprot, ka mācīšanās sagādā prieku, jo apgūt zināšanas ir viens no lielākajiem priekiem pasaulē.

* Jo augstākas būs prasības, jo labākas būs sekmes.

* Visiem skolēniem vienādas prasības, neatkarīgi, vai ir kādi mācīšanās traucējumi.

* Neļaut pārrakstīt kontroldarbu, pretējā gadījumā skolēni iedomāsies, ka pirmajai reizei nav cītīgi jāsagatavojas, jo vēlāk kontroldarbu varēs pārrakstīt.

* Bērnu skaita samazināšana klasē reti ietekmē vispārējo mācību procesa kvalitāti. Tiek tikai sašaurināts skolēnu skaits, kurus ietekmē konkrētā skolotāja stunda.

* Skolotājs nekad nevar uzskatīt, ka zina, ko bērns domā. Tas bērnam ir jāpajautā.

* Skolēniem jāmāca vienam otru uzmundrināt, kā arī aplaudēt par otra panākumiem.

* Jāļauj skolēniem skolotāja vietā novadīt stundu kaut 5 minūtes.

* Bērniem jāiemāca novērtēt centību, tāpēc jāpiešķir centības balvas.

* Lai  rastos ģimeniska kopība, uz skolas sienām var izkārtot skolēnu fotogrāfijas.

* Mācību darbā jāiesaista arī vecāki (vecāku diena; brīvprātīgais darbs skolas labā). Vairumā gadījumu bez vecāku līdzdalības ir gandrīz neiespējami bērnam palīdzēt. Pie tam skolotāji nedrīkst sodīt bērnus par to, ka izveidojusies konfliktsituācija ar viņa vecākiem. Bērni nav atbildīgi par vecāku rīcību.

* Ja kādam palīdzat, tas palīdzēs Jums. Te domāti gan skolotāji, gan vecāki, gan sabiedrība. Tikai komandai ir spēks, un ieguvēji būs bērni.

* Skolai vēlams iegūt sponsorus.

* Visiem skolotājiem jānodrošina iespēja novērot citu skolotāju darbu.

No 5 zirņiem piešķiru

Pamanīju jaunu grāmatu un uzķēros uz aizmugurējā vāka teksta: “Holandiešu zēns Tiho, kurš vienmēr bijis vecāku aprūpēts un pieskatīts, pēc vidusskolas eksāmena piesakās darbā vasaras nometnē Amerikā...” Nolēmu nopirkt dēlam, jo domāju, ka beidzot parādījusies literatūra atbilstoša viņa vecumam. Pie kases gan nedaudz saminstinājos par divām lietām. Pirmkārt, par rakstīto uz tā paša aizmugurējā vāka: “…romāns domāts pusaudžiem un jauniešiem, viņu ģimenēm un pedagogiem, lai veicinātu izpratni par dažādību un dotu impulsu sarunām un diskusijām.” Musināja vārds – dažādību. Un otrkārt, aizdomīgs likās grāmatas nosaukums “Zilās zāles vasara”. Zils asociējās ar gejiem, bet zāle ar marihuānu (kā nekā holandiešu rakstnieks).

Pirms grāmatu piedāvāt dēlam, to izlasīju. Pilnīgs mēsls. Nosaukuma pirmais vārds 100% atbilst galvenajai tēmai. Protams, ka dēlam pat nepiedāvāju izlasīt.

To, ka projekts finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu, es saprotu, jo kaut kā ir jāatbalsta minoritātes, bet par to, kāpēc šo projektu finansējusi Kultūras ministrija, īsti skaidrības nav. Lai arī romāns 2000. gadā ieguva Nīderlandes literatūras balvu, manuprāt, tas ir vāji uzrakstīts un galu galā jau novecojis. Sižetu iespējams izstāstīt dažos teikumos.

Holandiešu zēns Tiho pēc vidusskolas beigšanas dodas uz ASV, lai mēnesi strādātu nometnē par mazāku bērnu pieskatītāju. Tur viņš iepazīstas ar sava vecuma puisi Uliveru (nezinu, kāpēc Oliveru grāmatā nodēvē par Uliveru) no Norvēģijas. Abi viens otru iemīl, kā dēļ nākas šo nometni pamest. Tā kā nostrādātas ir tikai divas nedēļas, atlikušās divas nedēļas Tiho aizbrauc ciemoties uz Norvēģiju pie sava drauga. Tur abu starpā notiek daži starpgadījumi, kā rezultātā lielā mīla draud izjukt. Bet varbūt arī izjuka. Īsti nesapratu. Un tas ir arī viss.

 

P.S. Grāmatu uzdāvināju savas pilsētas bibliotēkai.

No 5 zirņiem piešķiru

Vēlējos kaut ko vairāk uzzināt par Montesori pedagoģiskajām metodēm, tāpēc devos uz pilsētas bibliotēku. Šī bija viena no grāmatām, kas uz to brīdi bija pieejama līdzņemšanai uz mājām.

 

Īsā konspektā uzskaitīšu Marijas Montesori pedagoģiskās metodes:

• klases telpa līdzinās istabai, jo tajā nav rindās salikti galdi un valda brīva gaisotne;
• skolēni paši uzņemas atbildību par mācīšanos;
• pieaugušie neuzbāžas ar saviem iepriekš sagatavotajiem uzdevumiem, ļaujot bērniem būt aktīviem un pašiem izvēlēties, ko darīt (brīvas izvēles darbs);
• klases telpā atrodas ļoti daudz iepriekš sagatavotu materiālu, jo tikai rūpīgi sagatavotā vidē darbam pēc paša gribas ir nozīme;
• atzīmes netiek liktas (skolēns un skolotājs aizpilda sasnieguma brošūru, un tad abu vērtējumi tiek salīdzināti);
• nav mājas darbu (ļauj bērniem pašiem izlemt, vai vēlas kaut ko papildus darīt);
• klases ar dažāda vecuma bērniem;
• mācīšanās bez piespiešanas no pieaugušo puses un bez bailēm no pieaugušajiem;
• notiek bērna novērošana (līdz pat 30 minūtēm), kad viņš strādā un atpūšas;
• bērna labā skolotājam jāatsakās no paša aktivitātes (viņam jākļūst pasīvam, lai bērns kļūtu aktīvs);
• klusuma vingrinājumu izmantošana (meditatīva mūzika, joga vai fiziski vingrinājumi no teātra jomas);
• bērnam jāveic viņam uzticētais darbiņš (šis process viņam var būt kā spēle, kurā bērns dziļi iegrimis un koncentrējies kādai noteiktai darbībai).

 

No visa iepriekš aprakstītā izriet, ka Montesori pedagoģijā bērni un jaunieši mācās un attīstās pēc pašiniciatīvas un patstāvīgi strādājot. Atliek vien jautājums, vai šādā stilā mācoties, skolēni var apgūt vidusskolas kursu, piemēram, fizikā, ķīmijā vai matemātikā un pienācīgi sagatavoties valsts eksāmeniem? Manuprāt, Montesori pedagoģijas metodes tomēr vispiemērotākās bērniem līdz 10-12 gadu vecumam.

No 5 zirņiem piešķiru

Autores piezīmēs grāmatas noslēgumā rakstīts, ka šis romāns ar nosaukumu Not quite an angel (Ne gluži eņģelis) tapis 1995. gadā, bet pārizdodot pēc 18 gadiem, tas ticis uzlabots un vietām arī pārrakstīts, iegūstot jaunu nosaukumu Eņģeļu koks.

 

34 gadu vecumā ar Grētu notiek kāds negadījums, kura laikā viņa zaudē atmiņu. Turpmākos 24 gadus viņa no savas iepriekšējās dzīves neko neatceras. Grēta dzīvo nošķirti no sabiedrības, reti izejot no mājas. Pie viņas visus šos gadus ciemos ierodas tikai daži ģimenes locekļi, bet visbiežāk Deivids, kuru ar Grētu saista draudzīgas attiecības kopš jaunības.

Ik gadu Grēta tika aicināta ciemos uz ģimenes mājvietu laukos - Mārčmontas muižu, bet viņa vienmēr atteica. Beidzot Deividam izdevās viņu pierunāt šajā namā ģimenes lokā nosvinēt Ziemassvētkus. Grēta, ierodoties muižā, pamazām sāk atcerēties savu pagātni.

Lasāmais, kas līdzinās ziepju operas seriālam. Grāmatas pirmā puse likās interesanta, bet otrā puse garlaikoja. Iespējams tāpēc, ka bija paredzama.