No 5 zirņiem piešķiru

Pamanīju jaunu grāmatu un uzķēros uz aizmugurējā vāka teksta: “Holandiešu zēns Tiho, kurš vienmēr bijis vecāku aprūpēts un pieskatīts, pēc vidusskolas eksāmena piesakās darbā vasaras nometnē Amerikā...” Nolēmu nopirkt dēlam, jo domāju, ka beidzot parādījusies literatūra atbilstoša viņa vecumam. Pie kases gan nedaudz saminstinājos par divām lietām. Pirmkārt, par rakstīto uz tā paša aizmugurējā vāka: “…romāns domāts pusaudžiem un jauniešiem, viņu ģimenēm un pedagogiem, lai veicinātu izpratni par dažādību un dotu impulsu sarunām un diskusijām.” Musināja vārds – dažādību. Un otrkārt, aizdomīgs likās grāmatas nosaukums “Zilās zāles vasara”. Zils asociējās ar gejiem, bet zāle ar marihuānu (kā nekā holandiešu rakstnieks).

Pirms grāmatu piedāvāt dēlam, to izlasīju. Pilnīgs mēsls. Nosaukuma pirmais vārds 100% atbilst galvenajai tēmai. Protams, ka dēlam pat nepiedāvāju izlasīt.

To, ka projekts finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu, es saprotu, jo kaut kā ir jāatbalsta minoritātes, bet par to, kāpēc šo projektu finansējusi Kultūras ministrija, īsti skaidrības nav. Lai arī romāns 2000. gadā ieguva Nīderlandes literatūras balvu, manuprāt, tas ir vāji uzrakstīts un galu galā jau novecojis. Sižetu iespējams izstāstīt dažos teikumos.

Holandiešu zēns Tiho pēc vidusskolas beigšanas dodas uz ASV, lai mēnesi strādātu nometnē par mazāku bērnu pieskatītāju. Tur viņš iepazīstas ar sava vecuma puisi Uliveru (nezinu, kāpēc Oliveru grāmatā nodēvē par Uliveru) no Norvēģijas. Abi viens otru iemīl, kā dēļ nākas šo nometni pamest. Tā kā nostrādātas ir tikai divas nedēļas, atlikušās divas nedēļas Tiho aizbrauc ciemoties uz Norvēģiju pie sava drauga. Tur abu starpā notiek daži starpgadījumi, kā rezultātā lielā mīla draud izjukt. Bet varbūt arī izjuka. Īsti nesapratu. Un tas ir arī viss.

P.S. Grāmatu uzdāvināju savas pilsētas bibliotēkai.

No 5 zirņiem piešķiru

Vēlējos kaut ko vairāk uzzināt par Montesori pedagoģiskajām metodēm, tāpēc devos uz pilsētas bibliotēku. Šī bija viena no grāmatām, kas uz to brīdi bija pieejama līdzņemšanai uz mājām.

Īsā konspektā uzskaitīšu Marijas Montesori pedagoģiskās metodes:

• klases telpa līdzinās istabai, jo tajā nav rindās salikti galdi un valda brīva gaisotne;
• skolēni paši uzņemas atbildību par mācīšanos;
• pieaugušie neuzbāžas ar saviem iepriekš sagatavotajiem uzdevumiem, ļaujot bērniem būt aktīviem un pašiem izvēlēties, ko darīt (brīvas izvēles darbs);
• klases telpā atrodas ļoti daudz iepriekš sagatavotu materiālu, jo tikai rūpīgi sagatavotā vidē darbam pēc paša gribas ir nozīme;
• atzīmes netiek liktas (skolēns un skolotājs aizpilda sasnieguma brošūru, un tad abu vērtējumi tiek salīdzināti);
• nav mājas darbu (ļauj bērniem pašiem izlemt, vai vēlas kaut ko papildus darīt);
• klases ar dažāda vecuma bērniem;
• mācīšanās bez piespiešanas no pieaugušo puses un bez bailēm no pieaugušajiem;
• notiek bērna novērošana (līdz pat 30 minūtēm), kad viņš strādā un atpūšas;
• bērna labā skolotājam jāatsakās no paša aktivitātes (viņam jākļūst pasīvam, lai bērns kļūtu aktīvs);
• klusuma vingrinājumu izmantošana (meditatīva mūzika, joga vai fiziski vingrinājumi no teātra jomas);
• bērnam jāveic viņam uzticētais darbiņš (šis process viņam var būt kā spēle, kurā bērns dziļi iegrimis un koncentrējies kādai noteiktai darbībai).

No visa iepriekš aprakstītā izriet, ka Montesori pedagoģijā bērni un jaunieši mācās un attīstās pēc pašiniciatīvas un patstāvīgi strādājot. Atliek vien jautājums, vai šādā stilā mācoties, skolēni var apgūt vidusskolas kursu, piemēram, fizikā, ķīmijā vai matemātikā un pienācīgi sagatavoties valsts eksāmeniem? Manuprāt, Montesori pedagoģijas metodes tomēr vispiemērotākās bērniem līdz 10-12 gadu vecumam.

No 5 zirņiem piešķiru

Autores piezīmēs grāmatas noslēgumā rakstīts, ka šis romāns ar nosaukumu Not quite an angel (Ne gluži eņģelis) tapis 1995. gadā, bet pārizdodot pēc 18 gadiem, tas ticis uzlabots un vietām arī pārrakstīts, iegūstot jaunu nosaukumu Eņģeļu koks.

34 gadu vecumā ar Grētu notiek kāds negadījums, kura laikā viņa zaudē atmiņu. Turpmākos 24 gadus viņa no savas iepriekšējās dzīves neko neatceras. Grēta dzīvo nošķirti no sabiedrības, reti izejot no mājas. Pie viņas visus šos gadus ciemos ierodas tikai daži ģimenes locekļi, bet visbiežāk Deivids, kuru ar Grētu saista draudzīgas attiecības kopš jaunības.

Ik gadu Grēta tika aicināta ciemos uz ģimenes mājvietu laukos - Mārčmontas muižu, bet viņa vienmēr atteica. Beidzot Deividam izdevās viņu pierunāt šajā namā ģimenes lokā nosvinēt Ziemassvētkus. Grēta, ierodoties muižā, pamazām sāk atcerēties savu pagātni.

Lasāmais, kas līdzinās ziepju operas seriālam. Grāmatas pirmā puse likās interesanta, bet otrā puse garlaikoja. Iespējams tāpēc, ka bija paredzama.

No 5 zirņiem piešķiru

Reičelai ir 33. Viņa pirms diviem gadiem šķīrusies no vīrieša, kuru neprātīgi mīl vēl joprojām; viņai nav bērnu; viņai nav savas mājvietas; viņa ir atlaista no darba; viņa jau četrus gadus ir alkoholiķe un nespēj pati ar sevi tikt galā, lai izietu no šī depresīvā stāvokļa.

Katru darba dienu Reičela ar vilcienu mēro gandrīz stundu garo ceļu uz Londonu. Ik reizi, kad vilciens apstājas pie sarkanā signāla, Reičela cenšas ieraudzīt līdzās sliedēm esošās mājas iemītniekus. Viņa pat izdomājusi šim laimīgajam laulātajam pārim vārdus – Džesa un Džeisons. Reičelai ļoti patīk šī vieta, jo pirms diviem gadiem viņa dzīvoja pavisam netālu tieši tādā pašā mājā. Tagad tur mitinās viņas bijušais vīrs Toms ar savu jauno sievu Annu un mazo meitiņu.

Kādu dienu Reičela tiek ievilkta kādā nepatīkamā notikumā, bet, diemžēl, viņa neko neatceras, jo bijusi “galīgi pillā”. Reičelai rodas vēlme uzzināt, kas īsti atgadījies tajā vakarā, tāpēc viņa uzsāk savdabīgu “izmeklēšanu”.

Trilleris, kurā skartas tādas tēmas kā apsēsta mīlestība un nodevība, vardarbība ģimenē un bailes, atkarība no alkohola un personības degradēšanās, pagātnes noslēpumi un meli, kā arī mātes instinkti.

Pēc grāmatas 2016. gadā tika uzņemta filma The girl on the train.

Citāti

Turpinājums ...