No 5 zirņiem piešķiru

   

Ārkārtas situācijas laikā, kad vēl piedevām Latvijas daba atradās visdrūmākajā un tumšākajā periodā, daudz laika pavadīju mājās, tāpēc pievērsos grāmatu lasīšanai. Šoreiz izvēle krita uz “Taureņu istaba”, jo pēc nosaukuma tā šķita pavisam pretēja manam noskaņojumam – tāda gaisīga un vasarīga. Arī izlasot grāmatas sākumā ieliktās atsauces, likās, ka būs šim brīdim piemērota lasāmviela, jo prasīties prasījās pēc kaut kā romantiska un viegli lasāma.

Neteiksim ka šī grāmata bija tik ārkārtīgi interesanta, ka to spētu “apēst” dažās dienās. Lasīju ilgāku laiku un pārsvarā vakaros pirms gulētiešanas. Labas grāmatas esmu lasījusi bez apstājas pat visu nakti, bet šo mierīgi varēju pārtraukt jebkurā vietā, lai priekšroku dotu miegam.

Grāmatas galvenā varone ir septiņdesmit gadus vecā Pozija, kas viena pati mājo lielajā Admirāļnamā. Te viņa pavadījusi savu bērnību, pēc tam kādu laiku mitusi pie vecmāmiņas, bet, kad pasaulē nākuši abi puikas, atgriezusies dzimtas mājās. Diemžēl šajā īpašumā ir viena celtne, kurā Pozija nav spērusi kāju vairāku gadu desmitu garumā kopš bērnības. Tas ir Tornis, kura otrajā stāvā viņas tēvs – biologs – bija ierīkojis taureņu istabu. Bērnībā Pozija svēti ticēja tēva teiktajam, ka noķertie taureņi tiek pētīti un pēc tam palaisti brīvībā, taču nejauši kādu dienu mazā Pozija atklāja, ka tā nav taisnība. Šie taureņi tika nogalināti un uzsprausti uz stendiem. Pēc nepatīkamā atklājuma Pozija izjuta riebumu pret Torni, un tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc turpmākos gadus viņa šurp nenāca. Taču šī celtne, kā izrādās, glabā vēl kādu citu noslēpumu, kas ir tiešais vaininieks Pozijas izjukušajām attiecībām ar mīļoto Frediju.

Grāmatā tiek apskatītas divas sižeta līnijas. Pirmā - Pozijas bērnība (mani gan garlaikoja) un jaunība ar lielo mīlestību. Otrā – mūsdienas, kur bez Pozijas parādās tādi personāži kā abi dēli un to otrās pusītes, kā arī vecas mīlestības ar visām no tā izrietošajām sekām.

Visumā par grāmatu varu teikt, ka tā ir paredzama ziepju opera, kurā visas problēmas rodas tikai no tā, ka cilvēki savā starpā nav spējuši atklāti pārrunāt sasāpējušo.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmatā ir daudz labu ieteikumu, bet kā lasāmviela priekš manis bija par garlaicīgu. Pēc savas būtības tā atgādināja Fransuā Lelora grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi” (vērtējums šeit), kur psihiatrs cenšas uzrakstīt romānu, taču literārais rezultāts sanāk tāds pavājš, jo grūti psiholoģiskus ieteikumus ietērpt aizrautīgā un prasmīgi uzrakstītā daiļdarbā. Vai nu tu esi labs psihiatrs, vai nu – labs rakstnieks. Tieši tāda pati situācija ir ar Rafaellas Džordano grāmatu, kas nodēvēta par romānu. Es gan šo skaļo vārdu “romāns” šajā gadījumā liktu pēdiņās.

Grāmatu lasīju vairākus mēnešus. Nelasījās tik raiti kā vēlētos. Pirmajā reizē biju tikusi līdz pusei un uz vairākiem mēnešiem pametu. Kad nolēmu turpināt lasīt, sapratu, ka neko vairs neatceros (piekritīsiet, ka labas grāmatas saturu atceras arī pēc gadiem) un sāku lasīt no sākuma.

 

Visu svarīgo, ko grāmatā biju pasvītrojusi, uzrakstīju šī raksta turpinājumā. Tās ir konspektīvas tēzes, kuras izlobīju starp teksta rindiņām. Tas arī viss, kas grāmatā bija būtisks.

 

……………………………………………………………………

Kad dzīvei zudusi jēga, un ikdiena arvien vairāk iestieg rutīnas purvā, nepieciešams sapurināties un kaut ko sevī kardināli mainīt. Trīs nedēļas ir minimālais laiks, kas nepieciešams, lai sāktos pārmaiņas un tās kļūtu par ieradumu.

 

Ceļš uz pārmaiņām notiek maziem solīšiem (mazo soļu teorija)

1. Jāuzraksta uz lapas visu, ko vēlas mainīt savā dzīvē, sākot ar pašu nenozīmīgāko un beidzot ar vissvarīgāko.

2. Misijas “Lielā tīrīšana” laikā jāveic pamatīga ārējā un iekšējā tīrīšana. Ārējā tīrīšana paredz to, ka savās mājās jāatbrīvojas no nevajadzīgiem priekšmetiem, bet iekšējā tīrīšana saistās ar sevi, jo jāspēj atpazīt viss, kas attiecībās šķiet toksisks, kaitīgs, notrulinošs.

3. Jāizmet enkurs, tas ir, pēc iespējas biežāk jāatsauc atmiņā un no jauna jāaktivizē sajūtas, kuras piedzīvotas kādā laimīgā brīdī.

4. Jāizveido saraksts ar visām savām pozitīvajām īpašībām, ar visu, ko prot darīt, iekļaujot sarakstā arī savas dzīves lielākos panākumus.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmata par spēcīgu personību, kas ar neatlaidību un neizsīkstošu enerģiju spēja realizēt savu sapni. Rons Klārks nopirka vecas rūpnīcas telpas, kuras bija iecienījuši narkomāni un ar sponsoru palīdzību pārbūvēja tās par skolu. Lai iepazītos ar metodēm, kas mācību vidē ienes dzīvīgumu un palīdz bērniem gūt izcilus panākumus, šobrīd Rona Klārka akadēmiju Atlantā (ASV) ik gadu apmeklē vairāki tūkstoši skolotāju.

Apkopojot grāmatā sniegtās idejas (piedāvāts 101 risinājums), izvēlējos, manuprāt, visbūtiskākās atziņas, kas noderētu arī mūsu skolās.

 

* Skolotājs ir skolas sirds.

* Skolotāja mērķis nav atzinības gūšana par padarīto darbu. Skolotāja mērķis ir izmainīt un ietekmēt bērna dzīvi.

* Jāizrāda aizrautība un entuziasms no savas puses, tādā veidā ieinteresējot skolēnus. Ja skolotājs būs nedaudz neparasts un dīvains, tas padarīs viņu skolēniem mīļāku un piešķirs attiecībām īpašu dzirksti.

* Nedrīkst apslāpēt skolotāju, kurš nāk ar radošām idejām un cenšas iedvesmot skolēnus.

* Ļaut skolotājam pašam iekārtot un radīt savu telpu. Savās krāsās un savos tēlos.

* Skolotājiem jāģērbjas eleganti.

* Kamēr klasē atrodas skolēni, jācenšas stundas laikā nesēdēt, jo skolotājs ir punkts, uz kuru koncentrējas visa enerģija, taču, kad viņš apsēžas, tas atņem stundai dzīvīgumu. Arī datoru un mobilo telefonu stundas laikā skolotājam nevajadzētu izmantot, izņemot, ja tas paredzēts stundas plānojumā.

* Nekad nelasīt runu no lapām. Ne skolotājiem, ne bērniem.

* Mācību darbs jāatdzīvina ar kinestētiskām aktivitātēm.

* Stundā smaidīt un priecāties. Cilvēki vēlas būt kopā ar tiem, ar kuriem var smieties vai priecāties.

* Jārada brīži, kas atstās ilgstošu iespaidu uz bērna dzīvi. Jāiedibina noturīgas tradīcijas.

* Bērnam jāmāca būt pateicīgam par iespēju izglītoties un par materiālo nodrošinājumu. Bērnam jāsaprot, ka mācīšanās sagādā prieku, jo apgūt zināšanas ir viens no lielākajiem priekiem pasaulē.

* Jo augstākas būs prasības, jo labākas būs sekmes.

* Visiem skolēniem vienādas prasības, neatkarīgi, vai ir kādi mācīšanās traucējumi.

* Neļaut pārrakstīt kontroldarbu, pretējā gadījumā skolēni iedomāsies, ka pirmajai reizei nav cītīgi jāsagatavojas, jo vēlāk kontroldarbu varēs pārrakstīt.

* Bērnu skaita samazināšana klasē reti ietekmē vispārējo mācību procesa kvalitāti. Tiek tikai sašaurināts skolēnu skaits, kurus ietekmē konkrētā skolotāja stunda.

* Skolotājs nekad nevar uzskatīt, ka zina, ko bērns domā. Tas bērnam ir jāpajautā.

* Skolēniem jāmāca vienam otru uzmundrināt, kā arī aplaudēt par otra panākumiem.

* Jāļauj skolēniem skolotāja vietā novadīt stundu kaut 5 minūtes.

* Bērniem jāiemāca novērtēt centību, tāpēc jāpiešķir centības balvas.

* Lai  rastos ģimeniska kopība, uz skolas sienām var izkārtot skolēnu fotogrāfijas.

* Mācību darbā jāiesaista arī vecāki (vecāku diena; brīvprātīgais darbs skolas labā). Vairumā gadījumu bez vecāku līdzdalības ir gandrīz neiespējami bērnam palīdzēt. Pie tam skolotāji nedrīkst sodīt bērnus par to, ka izveidojusies konfliktsituācija ar viņa vecākiem. Bērni nav atbildīgi par vecāku rīcību.

* Ja kādam palīdzat, tas palīdzēs Jums. Te domāti gan skolotāji, gan vecāki, gan sabiedrība. Tikai komandai ir spēks, un ieguvēji būs bērni.

* Skolai vēlams iegūt sponsorus.

* Visiem skolotājiem jānodrošina iespēja novērot citu skolotāju darbu.


Edvards van de Vendels “Zilās zāles vasara”

25.06.2020.

No 5 zirņiem piešķiru

   

Pamanīju jaunu grāmatu un uzķēros uz aizmugurējā vāka teksta: “Holandiešu zēns Tiho, kurš vienmēr bijis vecāku aprūpēts un pieskatīts, pēc vidusskolas eksāmena piesakās darbā vasaras nometnē Amerikā...” Nolēmu nopirkt dēlam, jo domāju, ka beidzot parādījusies literatūra atbilstoša viņa vecumam. Pie kases gan nedaudz saminstinājos par divām lietām. Pirmkārt, par rakstīto uz tā paša aizmugurējā vāka: “…romāns domāts pusaudžiem un jauniešiem, viņu ģimenēm un pedagogiem, lai veicinātu izpratni par dažādību un dotu impulsu sarunām un diskusijām.” Musināja vārds – dažādību. Un otrkārt, aizdomīgs likās grāmatas nosaukums “Zilās zāles vasara”. Zils asociējās ar gejiem, bet zāle ar marihuānu (kā nekā holandiešu rakstnieks).

Pirms grāmatu piedāvāt dēlam, to izlasīju. Pilnīgs mēsls. Nosaukuma pirmais vārds 100% atbilst galvenajai tēmai. Protams, ka dēlam pat nepiedāvāju izlasīt.

To, ka projekts finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu, es saprotu, jo kaut kā ir jāatbalsta minoritātes, bet par to, kāpēc šo projektu finansējusi Kultūras ministrija, īsti skaidrības nav. Lai arī romāns 2000. gadā ieguva Nīderlandes literatūras balvu, manuprāt, tas ir vāji uzrakstīts un galu galā jau novecojis. Sižetu iespējams izstāstīt dažos teikumos.

Holandiešu zēns Tiho pēc vidusskolas beigšanas dodas uz ASV, lai mēnesi strādātu nometnē par mazāku bērnu pieskatītāju. Tur viņš iepazīstas ar sava vecuma puisi Uliveru (nezinu, kāpēc Oliveru grāmatā nodēvē par Uliveru) no Norvēģijas. Abi viens otru iemīl, kā dēļ nākas šo nometni pamest. Tā kā nostrādātas ir tikai divas nedēļas, atlikušās divas nedēļas Tiho aizbrauc ciemoties uz Norvēģiju pie sava drauga. Tur abu starpā notiek daži starpgadījumi, kā rezultātā lielā mīla draud izjukt. Bet varbūt arī izjuka. Īsti nesapratu. Un tas ir arī viss.

 

P.S. Grāmatu uzdāvināju savas pilsētas bibliotēkai.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Cik daudz sava laika nākas iztērēt, darot to, ko vajag, nevis to, ko gribas?


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā