|
Romāns iesākas ar stāstu par tēvu un dēlu, kas dodas vairāku stundu garā kāpienā augstu kalnos, lai pēc tam pa sniegoto nogāzi nobrauktu lejup. Taču rīta saules stari vēl nav atkausējuši ledus kārtu, kas klāj sniega virspusi, un notiek kritiens. Tas ir liktenīgs, jo pavisam nejauši abi ceļotāji atrod kalna upītes ledū iesalušu jaunas sievietes līķi. Vietējā policija drīz vien atklāj, ka tā ir Abija Kūpere, kas jau vairākus gadus tiek meklēta kādas slepkavības lietā. Romāns ir par Kūperu ģimeni. Plaisa labi situētās un izglītotās ģimenes attiecībās radās pirms sešiem gadiem viesu rančo “Ūdensšķirtne”, kur viņi jau vairākkārtīgi bija pavadījuši vasaras atvaļinājumus. Nodevība un šķiršanās atstāj paliekošas sekas uz visiem četriem ģimenes locekļiem. Abijas protests, atsvešināšanās, kā arī saistība ar ekoteroristiem, pamazām sagrauj viņas dzīvi, virzot arvien tuvāk traģēdijai. Kā tas varēja notikt, ka gudrā meitene kļūst par slepkavības līdzinieci? Lai gan grāmatas sākumdaļā lasītājs uzzina, kā romāns beigsies, lasīt tāpat ir interesanti, jo autors apraksta katra tēla emocijas un to, kā katrs tiek galā ar savu zaudējumu. Lai gan jāatzīst, ka pēdējās 60-70 lappuses mani nedaudz garlaikoja un šķita sasteigtas.
Citāti par bērniem |
||||||
|
Īsti nesapratu, kāds šobrīd romāna galvenās varones Tildas vecums – 39 vai 46. Zināms tikai tas, ka viņa līdz pat šim vecumam izjutusi aizvainojumu pret savu māti. No sākuma tas bijis saistībā ar tēva prombūtni, bet pēc tam par to, ka astoņu vai deviņu gadu vecumā tika aizsūtīta uz internātskolu. Līdz pat mātes nāvei Tilda pārliecināta, ka māte viņu nav mīlējusi. Un te man rodas jautājums – vai tiešām tik ilgā laika posmā ne vienu reizi šie neatbildētie jautājumi vienai ar otru netika pārrunāti? Kā tas iespējams? Pēc mātes nāves Tilda mātes dzīvoklī atrod vairākas dienasgrāmatas. Tā ir iespēja uzzināt kaut ko vairāk par mātes dzīvi un par viņas jūtām pret meitu. Romānā viens pēc otra mijas tagadējās Tildas un septiņus, astoņus gadus vecās Tillijas stāstījums. Mani visvairāk sajūsmināja naivais bērna aprakstīto situāciju izklāsts. Ja tā būtu tikai bērniem domāta grāmata par Tilliju, piešķirtu augstāku novērtējumu, jo tieši šo sadaļu dēļ turpināju lasīt. Tillija nav tāda kā citi bērni. Viņa redz to, ko citi neredz. Mirušos. Un viņa ar mirušajiem runā. Ja grāmatā tas tiek pasniegts kā meitenes īpašās spējas, es sliecos domāt, ka bērnības psihotraumu rezultātā Tillijai attīstījās šizofrēnija. Vēl viņai bija vairāki rituāli. Viens no tiem – sērkociņu aizdedzināšana. Kā viņa pati atzina, - “Daži cilvēki sevi savaino. Es dedzinu sērkociņus.” Autore lasītājam līdz pat romāna beigām liek minēt, kurš no Tildas un Tillijas sarunu biedriem ir dzīvs un kurš ir iedomu jeb mirušais tēls.
Citāti |
||||||
|
Kriminālromānā paralēli vijas divi stāsti, kas noslēgumā saplūst kopā. Notikumi risinās ar bagātīgiem mežiem klātajā un mazapdzīvotajā Ziemeļzviedrijas reģionā Norlandē. Wikipēdijā izlasīju, ka Norlande aizņem 59% no Zviedrijas teritorijas, taču tajā mitinās vien 12,8% iedzīvotāju. Pirmais stāsts. Matemātikas skolotājs Lenni pirms trim gadiem agri no rīta atstāja septiņpadsmitgadīgo meitu Līnu vienu pašu Sudraba ceļa autobusa pieturā. Kopš tās dienas Līnu neviens vairs nav redzējis. Šī notikuma dēļ izjukusi arī vīrieša laulība. Vainas apziņas vadīts, Lenni jau trešo gadu gaišās vasaras naktis pavada bezmiegā, izbraukājot Sudraba ceļa pamestās un neapdzīvotās teritorijas, cerībā atrast meitu. Otrais stāsts. Septiņpadsmitgadīgā Meja kopā ar māti pārceļas uz dzīvi Norlandes mežā pie vīrieša – ciemata īpatņa, ar kuru māte iepazinusies internetā. Lenni ar Meju satiekas rudenī, sākoties skolas mācībām, jo Lenni ir Mejas klases audzinātājs. Stāstījums lēns. Katrā ziņā vienā dienā romānu nespētu izlasīt. Sadrumstaloju to uz vairākiem vakariem pirms gulētiešanas.
Citāti |
||||||
|
Tas, ka grāmata izdota vairāk nekā 30 valstīs, un tās autors studējis filoloģiju, diemžēl nav rādītājs, ka darbs būs labs. Arī pirmajā atvērumā ievietotās atsauksmes, manuprāt, ir kā nepelnīta dāvana autoram. Nu nav romāns viens no gada labākajiem trilleriem. Pērkot grāmatu, mani uzrunāja ideja, ka miega eksperts doktors Benedikts Prinss, izmantojot savu hipotētiski izvirzīto metodi, mēģina atmodināt jaunu sievieti Annu, kas guļ jau četrus gadus. Doktoram dots uzdevums izdibināt, vai šī sieviete pirms iemigšanas ir nogalinājusi divus cilvēkus. Doktora metode paredz pārpludināt guļošās Annas “maņas ar skaņām, smaržām, balsīm, pieskārieniem, lai uzjundītu drošas atmiņas no (..) pagātnes”. Grāmatas sākumā pavīdēja kaut kādas līdzības ar romānu “Klusējošā paciente”. Laikam tāpēc, ka arī šeit galvenā varone rakstījusi dienasgrāmatu. Romāns izstiepti garš, tāpēc garlaikoja un lasījās lēni. Biju nolēmusi grāmatai piešķirt 3 zirņus, bet pēdējās 100 lappuses ar nemitīgiem teksta atkārtojumiem un nozieguma atrisinājumu “noēda” lielo zirni, atstājot vien 2 ½ zirņus.
Citāti par psihologiem, psihiatriem |
||||||
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
||
Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti. |
||
aksesuāri apģērbi atstarotāji audiopasakas ceļojumi dārzam DATOREKRĀNAM datorgrafika dizains un tehnoloģijas filcēšana filmas FOTOGRĀFIJAS GRĀMATAS IZLAIDUMAM izrādes un koncerti JĀŅIEM joki jubilejai koka lietas Lieldienām ludziņas MĀJOKLIM papīrdarbi pīšana un siešana ROTAĻAS un PARADUMI rotaļlietas sacensības skolai SPĒLES stāstiņi ŠŪŠANA AR ROKĀM šūšana ar šujmašīnu tamborēšana TEHNISKĀ GRAFIKA tekstilkrāsas VIZUĀLĀ MĀKSLA Ziemassvētkiem |
||
Gadās, ka tas, kas sākumā izraisījis sarūgtinājumu, spēj pārvērsties par gandarījumu. |
||
|
||
|