No 5 zirņiem piešķiru

2012. gada vasarā kopā ar abiem bērniem aizgāju uz pilsētas bibliotēku ar domu, lai viņi piedalītos ikgadējā Bērnu un jauniešu žūrijā. Bibliotekāre ieteica man piedalīties vecāku žūrijā un piedāvāja izlasīt Rūtas Šepetis grāmatu „Starp pelēkiem toņiem”. Sen nebiju lasījusi kaut ko tik aizkustinoši labu un emocionāli pārsātinātu. Kad grāmatu nodevu atpakaļ bibliotekā, nolēmu, ka manā mājā tai būs iedalīta goda vieta, tāpēc aizgāju uz veikalu un nopirku. Pat pēc vairākiem gadiem grāmatu „Starp pelēkiem toņiem” ierindoju savu mīļāko grāmatu topā un ik pa laikam kādam iedodu palasīt.

Grāmatu lasot, biju tik ļoti ierauta notikumu virpulī, ka nespēju apstāties, neizlasījusi to no sākuma līdz pat beigām. Ar asarām acīs pārdzīvoju līdzi cilvēku ciešanām un apzinājos, ka līdzīgus notikumus pārcietuši ne tikai mani radi, bet ļoti, ļoti daudzi cilvēki, kas četrdesmitajos gados tika izsūtīti uz Sibīriju.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu Ziemassvētkos uzdāvināja vīrs. Pirms iegādes viņš pārlasīja atsauksmes Krievijas forumos. Tā kā tās bija diezgan labas, gaidīju kaut ko vairāk. No 411 lappusēm apmēram 200 lasīju bez jebkādas intereses. Pārāk izstiepta, brīžiem garlaicīga un paredzama. Grāmatu nepametu tikai aiz cieņas pret vīru. Beigu beigās mani urdīja interese, ar ko tad tā spēja piesaistīt lasītājus, kļūdama par pasaules bestselleru (vismaz uz grāmatas vāka tā rakstīts).

Neliels sižeta izklāsts

Enija 30 gadus nodzīvojusi laimīgā laulībā. Viņai ir trīs lieli bērni – divas meitas un dēls. Kādu dienu sieviete saņem vēstuli, kas apgriež viņas laimīgo dzīvi kājām gaisā. Vēstuli sūta Enijas pirmais dēls Daniels, kuru viņa dzemdējusi ārlaulībā un, pakļaujoties savas mātes spiedienam, nodevusi adopcijai. Par šī dēla eksistenci zinājis tikai vīrs. Pārējiem trijiem bērniem tas ir šokējošs jaunums. Kā tagad ar jauniegūto pusbrāli sadzīvot? Pie tam vienā mājā. Pārsteidzoši, bet Enijas meitas ar šo jaunumu tiek galā saprotoši. Šoreiz vājais dzimums izrādās vīrieši. Pie tam vairāki. Visvairāk aizvainots jūtas jaunākais dēls Eds, jo viņam šķiet, ka māte pārāk daudz savu mīlestību velta jauniegūtajam dēlam. Eds sevī jūt kompleksus, jo Daniels ir izskatīgs un ar labu izglītību, bet Eds nav spējis attaisnot uz viņu liktās vecāku cerības. Otrs cietējs ir Enijas vīrs Ričards. Beidzot viņš uzzina, kas ir Daniela tēvs. Un tad, kad Enija nolemj savā mājā izmitināt Danielu, kā arī tikties ar viņa tēvu Čārlzu, vīrs kļūst greizsirdīgs. Enijas un Ričarda starpā rodas plaisa, jo Ričards sāk dzert un vēlu naktīs pārrasties mājās. Trešais vājais vīrietis ir Enijas jaunības pielūgsmes objekts Čārlzs, kas pēc 30 gadiem uzzinot, ka viņam ir dēls, vairāku nedēļu garumā nevar saņemties un izdomāt, vai ar viņu tikties vai nē, jo baidās, kā to uztvers viņa histēriski emocionālā sieva. Un pēdējais cietējs ir pats grāmatas centrālais tēls – Daniels. Pēc kutelīgās situācijas mājas ballītē, no kuras, starpcitu, grāmata kļūst kaut cik baudāmāka un saistošāka, viņš neko Enijai sīkāk nepaskaidrojot, pazūd. Un tikai tad, kad Enija nolemj Danielu uzmeklēt, tiek atklāta patiesība un situācija atrisinās.

No izdevniecības „Jumava” jūnijā pa e-pastu saņēmu vēstuli, ka par lētāku cenu (25 Eur) iespējams iepriekšparakstīties uz Džeimsa Breslina grāmatu "Marks Rotko. Biogrāfija”. Es, protams, nolēmu grāmatu iegādāties priekšlaicīgi, jo savā prātā sacerējos, ka par tik lielu summu izdevumā būs nodrukātas kvalitatīvas gleznu reprodukcijas.

Kad noteiktajā laikā izdevniecībā saņēmu pasūtīto grāmatu, biju vīlusies tās vizuālajā kvalitātē, jo gaidīju reprezentablāku izdevumu. Taupības nolūkos 728 lappušu biezā grāmata nodrukāta uz sliktas kvalitātes papīra. Krāsainie attēli abos grāmatas niecīgajos pielikumos ir blāvi un neizteiksmīgi. Grāmatas iesiešanas veids - līmēta. Pie tam grāmatas vāki ir plāni. Tas man bija vislielākais šoks. Nebiju gaidījusi, ka vairāk kā 700 lappuses bieza grāmata būs iesieta plānos vākos. Kad tikko saņemto grāmatu turēju rokās, klusībā uz sevi dusmojos, jo biju uzķērusies uz reklāmas trika, nopirkdama „kaķi maisā”.

Tagad par grāmatas saturu. Nedaudz vairāk kā 100 lappuses veltītas literatūras sarakstam un piezīmēm. Pati grāmata uzrakstīta smagā un grūti lasāmā valodā. Sajūta, it kā tā būtu rakstīta kā zinātniskā disertācija. Notikumu apraksti man šķita nedaudz haotiski, jo tie laika ziņā virzījās gan uz priekšu, gan atgriezās dažus gadus atpakaļ. Gadījās, ka šur tur situāciju apraksti nedaudz atkārtojās. Katrā ziņā cits lasītājs apstātos jau pie pirmajām lappusēm. Es sevi piespiedu izlasīt līdz 250. lappusei. Tālāk gan nostopējās. Nolēmu, ka vismaz pagaidām sevi nemocīšu.

Laikā, kad iegādājos šo grāmatu, „Zvaigznes ABC” veikalā pamanīju Annijas Koenas-Solalas konkurentizdevumu „Marks Rotko”. Varbūt pamēģināt to palasīt?