No 5 zirņiem piešķiru

Uzraksts uz grāmatas 1. vāka “Pasaules bestsellers” ir pārāk skaļi teikts. Grāmatas nosaukums daudzsološs, bet saturs pavājš. Toties ir padomāts par pircēja pievilināšanu, jo uz grāmatas vāka koši sarkanā krāsa piesaista uzmanību, kā arī burti un daži attēli izcelti ar lakas pārklājumu. Tas pircējā rada pārliecību, ka grāmata varētu būt ar glanci.

Romāns stāsta par trim sievietēm, kurām vienā dienā iekrīt dzimšanas diena. Katra sieviete savā dzimšanas dienā izbauda emocionālu pārdzīvojumu, kas ietekmē ne tikai viņas turpmāko gadu, bet arī dzīvi.

Kalija savā 50-tajā dzimšanas dienā tiek nodota un tādēļ viņai nākas atgriezties pagātnē.

Sema savā 40-tajā dzimšanas dienā saņem brīnumu, ko gaidījusi daudzus gadus, taču šis brīnums viņā rada depresīvas domas.

Džindžera savā 30-tajā dzimšanas dienā saprot, ka ne viss ir balts, kas izliekas par baltu, un ne visi ir draugi, kas izliekas par draugiem.

Man kā lasītājai radās sajūta, ka autore vispirms uzrakstījusi atsevišķu stāstījumu par katru sievieti un tad šo stāstījumu sagriezusi vairākās daļās, sajaucot tās savā starpā un liekot lasītājam notikumu aprakstos lēkāt no sievietes uz sievieti. Ilgi gaidīju intrigu, vai viņas kaut kādā ziņā būs saistītas. Gandrīz grāmatas noslēgumā to sagaidīju. Ļoti banāla sagadīšanās, ka vienā laikā un vietā satiekas trīs sievietes, kurām dzimšanas diena iekrīt vienā un tajā pašā dienā un kurām ir tik precīzi apaļš gadu skaits – 30, 40 un 50.

Uz grāmatas pēdējā vāka Millija Džonsone (arī sieviešu romānu rakstniece) uzrakstīja atsauksmi: “Es izbaudīju katru šīs grāmatas lappusi!” Absolūti nepiekrītu. Mana atsauksme skanētu šādi: “Mani garlaikoja katra šīs grāmatas lappuse!” Kaut gan jāatzīst, ka Džindzera bija vienīgā no visām trijām sievietēm, kas man simpatizēja un izraisīja interesi. Visgarlaicīgākais stāstījums bija par Semu. Brīžiem radās vēlēšanās šīs lappuses pāršķirt.

 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Kara tēma mani nekad nav saistījusi, taču grāmatnīcas pārdevēja spēja pārliecināt, ka romāns ir ļoti spēcīgs. Iesāku lasīt pirms dažiem mēnešiem, taču attālinātais skolas darbs paņēma visu brīvo laiku, tāpēc nekas neatlika, kā gaidīt vasaras atvaļinājumu, jo tādai smagai tēmai jābūt arī atbilstošam noskaņojumam. Šo grāmatu nevar lasīt pa maziem fragmentiņiem pirms gulētiešanas. Ja to iesāk lasīt, nāksies vienā rāvienā iziet cauri līdz pat pēdējai lappusei. Jāatzīst, ka šo mēnešu laikā pilnīgi skaidri atcerējos izlasīto 100 lappušu saturu, jo savā galvā biju uzbūrusi filmu. Un tas jau ir rādītājs, jo mēdz būt grāmatas, kas pirmajā mirklī šķiet labas, bet pēc dažām nedēļām to saturs jau piemirsies.

Romāna galvenās varones ir divas māsas – Vianna un Izabella. Tās šķir desmit gadu starpība, bērnības aizvainojumi un krasi dažādie raksturi. Jaunākā māsa Izabella ir impulsīva, strauja un pārdroša, taču Vianna – nosvērta, mātišķa un varētu pat teikt – pakļāvīga. Kad sākas Otrais pasaules karš, tēvs 18 gadus veco Izabellu no Parīzes aizsūta pie māsas, kas kopā ar vīru un astoņus gadus veco meitiņu dzīvo netālu no pilsētas Karivo. Savstarpējās nesaskaņas kārtējo reizi abas māsas šķir, - tās izvēlas atšķirīgus ceļus, tomēr līdzīgus, jo katra savādāk cīnās par izdzīvošanu, par savu zemi, par cilvēku dzīvībām. Taču karš dara savu postošo darbu, un rakstniece lasītāju meistarīgi izvada cauri šiem smagajiem kara gadiem, pie vienas reizes salīdzinot, kādas abas māsas bija pirms kara un kādas viņas kļuva kara laikā. Vai piepildīsies meiteņu mātes teiktais, ka “kādu dienu viņas kļūs par labākajām draudzenēm, jo laiks savienos viņu dzīves”?

Domāju, ka romānu novērtēs tie, kam patikuši Rūtas Šepetis darbi “Starp pelēkiem toņiem” un “Jūras sāļums”.

 

Citāti par karu

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Viviana ir četru bērnu māmiņa, kas labprāt vairāk laika pavadītu ar saviem bērniem, taču arī karjera viņai svarīga. Jaunā sieviete strādā atbildīgā amatā – ASV Centrālajā izlūkošanas pārvaldē (CIP) izstrādā īpašu metodoloģiju, lai atklātu krievu spiegus. Vienā tādā reizē, kad Viviana no sava datora piekļūst krievu spiega datoram, tiek uzietas piecas fotogrāfijas. Vienā no tām ir redzams Vivianas vīrs Mets.

Kā tagad Vivianai rīkoties? Vai ticēt vai arī neticēt savam vīram, ar kuru kopā nodzīvoti 10 mīlestības pilni laulības gadi? Vai viņa spēs nodot vīru ASV tiesu sistēmai vai tomēr centīsies glābt ģimenes laimi?

Visu grāmatu caurvij duāla cīņa, kur mīlestību un uzticību mēģina apslāpēt meli, aizdomas un bailes par bērnu nākotni.

No 5 zirņiem piešķiru

Manuprāt, grāmata domāta pusaudžiem un jauniešiem vecumā no 7. līdz 10. klasei, jo šis ir vistrauslākais personības pašatklāsmes posms. Man personīgi grāmata likās pārāk naiva, pārspīlēti emocionāla un nedaudz garlaicīga. Pieaugušie uz grāmatā aprakstītajām situācijām dēļ savas dzīves pieredzes reaģētu daudz mierīgāk. Savukārt pusaudži, kas tikai nesen atklājuši savu seksualitāti, ballīšu ne tik spīdošo pēcgaršu un draugu nodevību, uztver šos notikumus emocionālāk un sakāpinātāk, jo viņi kaut ko tādu izbauda pirmo reizi.

Meitene Hanna, kas mācās 10. vai 11. klasē, izdara pašnāvību. Pirms savas nāves viņa vairākās audio kasetēs ieraksta stāstījumu par savām izjūtām un par pēdējo gadu situācijām, kas viņu pamudinājušas izdarīt šo liktenīgo izvēli. Kasetes paredzēts nosūtīt visiem, kas ietekmējuši viņas dzīvi. Viens no tiem ir klases biedrs Klejs. Apmēram divas nedēļas pēc meitenes nāves viņš saņem šo sūtījumu. Viss vakars un nakts paiet, klausoties Hannas kasešu stāstījumā un paralēli klīstot pa Hannas aprakstītajām notikumu vietām.

Tāds gļēvs man likās tas Klejs. Visu laiku tikai raudāja un vēma. Saprotu, ka arī puišiem ir emocijas, bet vai tādā veidā tās izpaužas?

Romāns uzrakstīts interesantā formātā - Hannas stāstījums mijas ar Kleja domām un darbībām. Lai saprastu, par kuru no viņiem dotajā brīdī iet runa, Hannas teksts attēlots slīprakstā. Brīžiem man šis stils traucēja. Gribējās pārlekt pāri Kleja raudulīgajam tekstam, lai turpinātu lasīt Hannas stāstījumu.

Visu notikumu pamatā ir muļķīgi jociņi, kas vienam uzreiz aizmirstas, bet citam iecērt pamatīgu brūci uz ilgu laiku, tāpēc vienmēr ir jādomā, ko tu runā un kā uz tavu teikto reaģēs tas, kam teiktais adresēts. Ir jāmāk atvainoties un lūgt piedošanu gan par saviem vārdiem, gan par saviem (ne)darbiem.

Šajā situācijā nosodu Hannas vecākus, jo vecumposmā, kad visvairāk nepieciešamas dzīves gudras sarunas, viņus vairāk uztrauc bizness, nevis tas, kā jūtas meita. Hannai vienkārši trūka cilvēka, kam izstāstīt savu sāpi un kam lūgt padomu.

 

Citāts no Džeja Ašera intervijas (282. lpp.)

“(..) ir svarīgi apzināties, kā mēs izturamies pret apkārtējiem. Pat ja šķiet, ka kāds veiksmīgi atvaira greizu piezīmi un neraizējas par tenkām, mēs nevaram zināt visu, kas norisinās šī cilvēka dzīvē, un aptvert, kādu slogu pievienojam viņa/viņas sāpju nastai. Mēs ietekmējam līdzcilvēku dzīvi; tas nav noliedzams.”