No 5 zirņiem piešķiru

 

Iesāku lasīt krievu valodā, bet tā kā gadījās būt grāmatnīcā, nopirku latviešu izdevumu. Pārsteidza tas, ka krievu valodas tulkojums (vismaz pirmās 25 lappuses) atšķīrās no latviešu valodas tulkojuma. Teksts par Edu, kas latviešu grāmatā ir prologs (un teikšu godīgi, ka šis teksts nav īsti piemērots, lai ar to ieinteresētu potenciālo grāmatas pircēju), krievu grāmatā parādās tikai 3. nodaļas sākumā. Arī 1. nodaļā, ko paguvu izlasīt krievu valodā, vairāk nekā latviešu valodā aprakstīta situācija par atrasto auskaru. Līdz šim biju pārliecināta, ka tulkotājam jācenšas grāmatu iztulkot 1:1. Kura tuvāka patiesībai – krievu vai latviešu izdevniecība?

Džesa ir 27 gadus veca sieviete, kas viena pati audzina 10 gadīgu meitu un 16 gadīgu padēlu. Lai arī viņa strādā divos darbos, patstāvīgi jūtams naudas trūkums. Pie tam gluži kā magnēts, Džesa pievelk dažādas ķibeles. Padēls par to saka: “Es nesaprotu, kā tas var būt, ka mēs vienmēr cenšamies rīkoties pareizi, bet esam sūdos līdz ausīm.”

Eds ir turīgs uzņēmējs – programmētājs, kurš, vienas neapdomīgas rīcības dēļ, sagriež savu dzīvi kājām gaisā.

Vīrietis un sieviete. Bagāts un nabags. Kārtība un haoss. Pesimists un optimists. Un abi šie diametrāli pretējie poli satiekas.

Izrādās, ka grāmatas varoņiem vislaimīgākās ir tās dažas dienas, ko viņi visi pavada mašīnā, braucot uz otru valsts galu. Un šis brauciens katram ir kā svētīga mācību stunda.

It kā paredzams grāmatas nobeigums, bet tomēr interesanti lasīt.


No 5 zirņiem piešķiru

Smeldzīgs stāsts par bērna cīņu ar sevi. Tāpat kā Konora māte cīnās ar vēzi, 13 gadīgais puisis cīnās ar nakts murgiem. Bailes un izmisums viņu vajā jau veselu gadu, kopš dienas, kad mātei sākta terapija. Puisis ir vientuļš, jo viņam nav kam izstāstīt par savām sajūtām. Māte pēc ķīmijterapijām vienmēr ir nogurusi, ar vecmāmiņu nav sevišķi labas attiecības, tēvs jau vairākus gadus mīt cita valstī, skolā draugu nav. Cik ilgi bērns sevī var noturēt šo sāpi? Tā pildās kā šķidrums traukā, līdz sāk līt pāri malām. Tieši tādā brīdī pie Konora naktī ierodas īves koka briesmonis. Zēns pat nenojaušs, ka briesmonis, līdzīgi kā psihoterapeits, palīdzēs viņam atbrīvoties no iekšējā sasprindzinājuma, bailēm, izmisuma un ļaunajiem nakts murgiem.

Stāsts balansē uz īstenības un bērna fantāzijas robežas. Izlasīju to vienā elpas vilcienā. Nevarēju palaist vaļā, tāpat kā Konors savu mātes roku murgainajā sapnī.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Pamācošs romāns par to, ka dzīvē “pats galvenais, ka mēs viens otram esam. Viss pārējais ir tikai lietas. Tikai lietas.”

35 gadus vecā Izabella visu savu dzīvi veltījusi mūziķes karjerai. Vienīgais, ko viņa māk – izcili spēlēt vijoli. Bērnu audzināšanā un ikdienas sadzīvē sieviete ir profāns, jo šos pienākumus no laika gala uzņēmusies aukle. Kad autokatastrofā iet bojā Izabellas vīrs, atklājas milzīgas kredītsaistības. Izabella spiesta pārdot lepno Londonas māju, pamest mūziķes karjeru un kopā ar bērniem pārcelties uz dzīvi laukos. Gleznainā meža ielokā pie ezera viņa mantojusi zemes gabalu un vecu, nolaistu, bet savā laikā savdabīgā stilā celtu, lielu savrupmāju, ko vietējie dēvē par Spāņu namu.

Līdzko atraitne ievācas šajā namā, sākas intrigas, jo savrupmāju iekārojuši vēl daži romāna personāži. Tiek darīts viss, lai jauno sievieti, kas neko nesaprot ne no remonta darbiem, ne no lauku darbiem, ātrāk dabūtu no šīs vietas prom.

Vairāku mēnešu laikā, ko Izabella pavada jaunajā dzīvesvietā, viņa piedzīvo mīlestību, draudzību, nodevību, atklāsmi un izaugsmi. Sieviete satuvinās ar saviem bērniem un iemācās darīt to, ko nekad agrāk nav darījusi.

Lasīju krievu valodā, jo latviski grāmata vēl nebija iztulkota.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmatu nolēmu izlasīt, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes, kā arī grāmatnīcā tā ilgi atradās pirktāko grāmatu topā.

Galvenajiem trim sieviešu personāžiem nav doti vārdi. Iespējams, ka autore tādejādi vēlējās lasītājam pavēstīt, ka jebkura sieviete, kas dzīvojusi padomju laikā, romānā aprakstītās mātes mātes, mātes un meitas dzīvē var saskatīt kādu gabaliņu no sevis. Piemēram, es izdzīvoju daļu no meitas dzīves, jo arī esmu dzimusi 1969. gadā, tikai mēnesi vēlāk.

Tomēr šī bezvārdība man ļoti traucēja romāna sākumā, jo iesākot lasīt katru nākamo nodaļu, bija jāpiedomā, par kuru māti vai meitu tiek stāstīts. Tas tāpēc, ka notika haotiska mētāšanās pa gadiem un notikumiem. Tikai no tā mirkļa, kad māte un meita sāka dzīvot kopā, romānu lasīt kļuva vieglāk, jo abu personāžu stāstījums kļuva secīgs.

Dīvaini tā dzīve iekārtojusies, - jo tu vairāk čubinies ap savu bērnu, jo viņš tevi vairāk atraida. Un pretēji, - jo mazāk izrādi uzmanību, jo bērns vairāk cenšas to iekarot. Tieši šāds mātes – meitas apvērstais attiecību modelis ir aprakstīts romānā. Vecāmāte par savu meitu: “No kurienes viņā radās tas aukstums, ja viņa auga mīlēta un apkopta?...Kur palika tā labā meitene, kas nāca no skolas smaidīga, priekšautiņš tikpat gluds kā no rīta?...Kas bija teicamniece, mūsu prieks un acuraugs. Kur viņa palika?...Tik šausmīga bija tā pirmā reize un visas nākamās reizes pēc pirmās reizes. Kad viņa zvērojošām acīm man tuvojās, atrāva vecās kumodes atvilktni, izgrāba sudraba dakšas un meta man sejā, kliedzot – ienīstu, ienīstu, ienīstu...”

Tomēr nesaprotu, kā māte var atstumt savu bērnu un atteikties to barot ar krūti. Piens ir kā nabassaites turpinājums. Manā skatījumā tā ir tikai tukša atruna, ka visas nelabās domas bērns var pārmantot, dzerot melno pienu. Kā tad ar vecāsmātes pienu? Viņa savu meitu mīlēja un baroja ar krūti, dodot viņai balto pienu, bet, kad meita izauga liela, viņas piens kļuva melns?

Romānā tiek spilgti ilustrēta pakāpeniska mātes saslimšana ar depresiju un atsvešināšanās no līdzcilvēkiem. Viņa nespēj psiholoģiski pārvarēt padomju varas lēmumu, kas liedz piepildīt jaunības sapni – kļūt par zinātnieci ginekoloģijas nozarē. Māte nespēj dzīvē atrast citu mērķi, kas viņā atkal iedegtu prieku. Domāju, ka visvairāk šai sievietei trūka sievietes un vīrieša attiecības. Bez tām viņa izjuta dzīves tukšumu, kuru, diemžēl, nespēja aizpildīt arī bērns. Šī sieviete necīnījās ar sevi, bet padevās nolemtībai. “Nav spēka, neko negribas, pavisam neko…”

 

Daži citāti

 “…manī tikpat mērķtiecīgi plauka naids pret visu šo dubulto un liekulīgo eksistenci, kurā cilvēki bija spiesti spēlēt divas lomas.”

“Ja, lietojot varu, kāds tīko pasauli sagrābt, es labi zinu – viņš neveiksmi cietīs, jo pasaule ir tik smalka un gaistoša, ka ar to nevar rupji rīkoties.”

“Vai jūs ticat dievam?…Man vēl nav iznācis viņu satikt.”

Māte par sevi - “…mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei, tā ir sastingusi…”

Meita par māti -“…kāds tev nozadzis dzīves prieku. Izrāvis no tevis kā no tā zvana mēli. Un tu nevari iezvanīties…”

Meita par padomju laika skolu – “…Vasara likās kā brīvlaišana. No šī paraugcietuma, kurā bija jāiztur vēl tikai gads. Tikai gads.”


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kad tu esi laimīgs? Tad, kad varu darīt to ko vēlos un dzīvot tā kā vēlos.