No 5 zirņiem piešķiru

Pamācošs romāns par to, ka dzīvē “pats galvenais, ka mēs viens otram esam. Viss pārējais ir tikai lietas. Tikai lietas.”

35 gadus vecā Izabella visu savu dzīvi veltījusi mūziķes karjerai. Vienīgais, ko viņa māk – izcili spēlēt vijoli. Bērnu audzināšanā un ikdienas sadzīvē sieviete ir profāns, jo šos pienākumus no laika gala uzņēmusies aukle. Kad autokatastrofā iet bojā Izabellas vīrs, atklājas milzīgas kredītsaistības. Izabella spiesta pārdot lepno Londonas māju, pamest mūziķes karjeru un kopā ar bērniem pārcelties uz dzīvi laukos. Gleznainā meža ielokā pie ezera viņa mantojusi zemes gabalu un vecu, nolaistu, bet savā laikā savdabīgā stilā celtu, lielu savrupmāju, ko vietējie dēvē par Spāņu namu.

Līdzko atraitne ievācas šajā namā, sākas intrigas, jo savrupmāju iekārojuši vēl daži romāna personāži. Tiek darīts viss, lai jauno sievieti, kas neko nesaprot ne no remonta darbiem, ne no lauku darbiem, ātrāk dabūtu no šīs vietas prom.

Vairāku mēnešu laikā, ko Izabella pavada jaunajā dzīvesvietā, viņa piedzīvo mīlestību, draudzību, nodevību, atklāsmi un izaugsmi. Sieviete satuvinās ar saviem bērniem un iemācās darīt to, ko nekad agrāk nav darījusi.

Lasīju krievu valodā, jo latviski grāmata vēl nebija iztulkota.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu nolēmu izlasīt, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes, kā arī grāmatnīcā tā ilgi atradās pirktāko grāmatu topā.

Galvenajiem trim sieviešu personāžiem nav doti vārdi. Iespējams, ka autore tādejādi vēlējās lasītājam pavēstīt, ka jebkura sieviete, kas dzīvojusi padomju laikā, romānā aprakstītās mātes mātes, mātes un meitas dzīvē var saskatīt kādu gabaliņu no sevis. Piemēram, es izdzīvoju daļu no meitas dzīves, jo arī esmu dzimusi 1969. gadā, tikai mēnesi vēlāk.

Tomēr šī bezvārdība man ļoti traucēja romāna sākumā, jo iesākot lasīt katru nākamo nodaļu, bija jāpiedomā, par kuru māti vai meitu tiek stāstīts. Tas tāpēc, ka notika haotiska mētāšanās pa gadiem un notikumiem. Tikai no tā mirkļa, kad māte un meita sāka dzīvot kopā, romānu lasīt kļuva vieglāk, jo abu personāžu stāstījums kļuva secīgs.

Dīvaini tā dzīve iekārtojusies, - jo tu vairāk čubinies ap savu bērnu, jo viņš tevi vairāk atraida. Un pretēji, - jo mazāk izrādi uzmanību, jo bērns vairāk cenšas to iekarot. Tieši šāds mātes – meitas apvērstais attiecību modelis ir aprakstīts romānā. Vecāmāte par savu meitu: “No kurienes viņā radās tas aukstums, ja viņa auga mīlēta un apkopta?...Kur palika tā labā meitene, kas nāca no skolas smaidīga, priekšautiņš tikpat gluds kā no rīta?...Kas bija teicamniece, mūsu prieks un acuraugs. Kur viņa palika?...Tik šausmīga bija tā pirmā reize un visas nākamās reizes pēc pirmās reizes. Kad viņa zvērojošām acīm man tuvojās, atrāva vecās kumodes atvilktni, izgrāba sudraba dakšas un meta man sejā, kliedzot – ienīstu, ienīstu, ienīstu...”

Tomēr nesaprotu, kā māte var atstumt savu bērnu un atteikties to barot ar krūti. Piens ir kā nabassaites turpinājums. Manā skatījumā tā ir tikai tukša atruna, ka visas nelabās domas bērns var pārmantot, dzerot melno pienu. Kā tad ar vecāsmātes pienu? Viņa savu meitu mīlēja un baroja ar krūti, dodot viņai balto pienu, bet, kad meita izauga liela, viņas piens kļuva melns?

Romānā tiek spilgti ilustrēta pakāpeniska mātes saslimšana ar depresiju un atsvešināšanās no līdzcilvēkiem. Viņa nespēj psiholoģiski pārvarēt padomju varas lēmumu, kas liedz piepildīt jaunības sapni – kļūt par zinātnieci ginekoloģijas nozarē. Māte nespēj dzīvē atrast citu mērķi, kas viņā atkal iedegtu prieku. Domāju, ka visvairāk šai sievietei trūka sievietes un vīrieša attiecības. Bez tām viņa izjuta dzīves tukšumu, kuru, diemžēl, nespēja aizpildīt arī bērns. Šī sieviete necīnījās ar sevi, bet padevās nolemtībai. “Nav spēka, neko negribas, pavisam neko…”

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

16 gadīgu jauniešu pirmā mīlestība, kas aizsākas pamazām. Ar nevainīgu blakus sēdēšanu skolas autobusā, ar komiksu paslepus lasīšanu braucienu laikā un ar kopīgu mūzikas klausīšanos. Mīlas stāsts, kurš apliecina, ka ne vienmēr noteicošā loma divu jaunu cilvēku savstarpējās attiecībās ir ārējam izskatam un ģimenes materiālajai labklājībai. Stāsts par draudzību un mīlestību, kas spēj turēties pretī ne tikai vienaudžu skaudībai un nenovīdībai, bet arī pieaugušo vardarbībai.

Grāmatu iesāku lasīt ar aizrautību, un vienā rāvienā pieveicu divas trešdaļas. Diemžēl pēc tam dažas dienas nebija laika lasīt. Kad lasīšanu atsāku, tik raiti vairs nevedās. Laikam tāpēc, ka pirmās dienas noskaņojums bija jau izgaisis un nedaudz piemirsies.

Es neteiktu, ka šī bija nelaimīga mīlestība, kā to pasniedz grāmatas pirmās rindkopas. Grāmatas pēdējā rindiņā autore gluži ar pirkstu acī neiebaksta, bet liek lasītājam nojaust, ka mīlas stāstam beigas vēl nav.

No 5 zirņiem piešķiru

Laba un vērtīga padomu grāmata jauniešiem (vairāk tomēr adresēta sieviešu dzimumam). Pēc runas stila un humora pieskaņas atgādina Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu (redzēta gan tikai filma).

Šo grāmatu uzdāvināju savai 17-gadīgajai meitai Ziemassvētkos ar domu, lai viņa beidzot izprot, ka fizioloģiskais briedums vēl neliecina par to, ka cilvēks ir pieaudzis. Pieaudzis cilvēks skaitās tikai tad, kad viņš viens pats bez citu palīdzības spēj sevi aprūpēt, tikt galā ar ķibelēm un pieņemt svarīgus lēmumus. Vārdu sakot – māk izdzīvot.

Mana “pieaugusī” meita pēc pusaudžu/vecāku strīdiem vairākkārtīgi izteikusies, ka pabeidzot vidusskolu, ies no mums prom un īrēs dzīvokli. Uz jautājumu: “Kas par dzīvokli maksās?”, viņa nedomājot atbildēja: “Jūs!” Tā diemžēl nav pieauguša cilvēka cienīga atbilde. Un te ir jāpiekrīt autorei, kura jauniešiem atgādina, ka: 

* vecāki nav bankomāti;

* vecāki nav apkopējas tajā vietā, kuru viņi uzskata par savām mājām, bet jaunietis par pagaidu mitekli, kur var ierasties bez brīdinājuma un uzvesties, kā ienāk prātā;

* vecāki nav cilvēki, kuriem jātiek galā ar jaunieša kļūdu sekām;

* vecāki nav šķērslis jaunieša dzīvē.

Lai veicas pieaugšanā!