“Nekam nav jēgas… Tāpēc nav vērts neko darīt…” – ar šo atziņu kāds 14 gadus vecs zēns pamet skolu. Pārējie klases biedri nolemj viņam pierādīt, ka jēga pastāv. Pierādīšanas process ilgst vairākus mēnešus. Sākumā tas ir ne pārāk sāpīgs, taču pakāpeniski uzņem apgriezienus, pārkāpjot sabiedrībā pieņemtās morāles normas. Un grāmatas beigās katrs lasītājs var pārdomāt, kāda galu galā ir jēga - materiāla vai garīga. Smaga grāmata, taču aizrauj, jo nevar prognozēt, kā atrisināsies situācija. Grāmatas anotācijā rakstīts, ka dažās valstīs šo grāmatu bērniem aizliedza lasīt. Savam 13 gadus vecajam puikam, protams, ka to nedošu, bet 17-gadīgajai meitai – ieteikšu izlasīt. “Ja nodzīvosit līdz astoņdesmit gadiem, jūs būsit nogulējuši trīsdesmit gadus, gājuši skolā un pildījuši mājasdarbus vairāk kā deviņus gadus un strādājuši nepilnus četrpadsmit gadus. Tā kā vairāk nekā seši gadi jums būs pagājuši kā mazuļiem un rotaļājoties un pēcāk būs jāpavada vismaz divpadsmit gadi uzkopjot, taisot ēst un pieskatot bērnus, dzīvošanai jums atliek ne vairāk kā deviņi gadi… Un tad jums patīkas tērēt tos deviņus gadus, izliekoties, ka jums ir panākumi bezjēdzīgā teātrī (piebilde: domāta dzīve), kad tā vietā var šos deviņus gadus izbaudīt jau tūlīt.” Un ko Jūs atbildētu uz šādu 14 gadus veca puiša teikto? |
||||||
Vecāku žūrijas grāmata no “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2015. gada kolekcijas”.
Manā skatījumā grāmata ir laba tikai tad, ja es no tās kaut ko vērtīgu gūstu. “Svina garša” palīdzēja precīzāk izgaršot notikumus, kas risinājušies Latvijā no 1939. līdz 1941. gadam, jo bija nianses, kuras, protams, nezināju. Daudz stāstījusi omīte, taču nebiju spējusi viņas stāstījumu precīzi salikt pa plauktiņiem. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas daudz kas kļuva skaidrāks. Patika katras nodaļas sākumā publicētie fragmenti no tā laika avīzēm. Tādā veidā lasītājs tiek iepazīstināts ar politiskajiem notikumiem, kas aprakstīti sekojošās nodaļas situācijās. Biju pārsteigta, jo dažus avīžu tekstus var attiecināt arī uz padomijas periodu un mūsdienām. Kā teikt – pasaulē viss iet pa riņķi, atkārtojas. Grāmatas galvenais varonis Matīss ir 24 gadus vecs rīdzinieks, kurš dažādu sagadīšanās apstākļu dēļ tiek ierauts politisko attiecību virpulī. Grāmata veidota kā viņa stāstījums. Teksts viegli lasāms, taču man neviesa pārliecību, ka tik labā valodā varētu runāt vienkāršs melderzellis. Pat neskatoties uz to, ka viņš liels grāmatu lasītājs. Radās sajūta, ka autors vispirms apkopojis vēsturiskos faktus, bet pēc tam veidojis sižetu tā, lai visi 1939., 1940. un 1941. gada Latvijas politiskie notikumi atspoguļotos galveno grāmatas varoņu dzīvē. Līdz ar to brīžiem nenoticēju stāstījumam, jo pārāk daudz sakritību un notikumu norisinās viņu dzīvē. Grāmatā aprakstītas situācijas, kurās līdzās mīlestībai, draudzībai, ģimeniskumam un izpalīdzībai sadzīvo divkosība, manipulācija, spekulācija, uzdzīve, nodevība un bailes. Īpaši aizkustināja pēdējās grāmatas lappuses. Arī mana omīte, tāpat kā grāmatas varonis, stāvējusi pie bedres līdzās ebrejiem un krievu oficieru sievām uz nošaušanu, bet tikai laimīgā kārtā izglābās, jo sākusi kliegt latviešu mēlē, ka esot stāvoklī (toreiz viņa bija gaidībās ar manu tēvu). Un šīs ciešanas 19 gadus vecajai latviešu meitenei vajadzēja piedzīvot tikai tāpēc, ka bija iemīlējusies un precējusies ar nepareizo cilvēku.
Citāti |
||||||
Vecāku žūrijas grāmata no “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2015. gada kolekcijas”.
Dzejoļu grāmatas kopā ar bērniem neesmu lasījusi daudzus gadus, jo manējie no kopālasīšanas vecuma jau izauguši, tāpēc tika dota iespēja atgriezties atmiņās, kad bērni bija vēl mazi. Kaut arī dzejoļi ir ļoti personīgi, un dažos paustās domas man palika neskaidras, tomēr lielākā daļa aprakstīto dzīves situāciju nav gājušas secen arī mūsu ģimenei. Domāju, ka ar saviem bērniem, ja tiem lasītu priekšā šo grāmatu, būtu daudz ko pārrunāt. Tagad par dzeju kā tādu. Neesmu speciāliste, bet ne visus rakstītos tekstus šajā grāmatā nosauktu par dzejoļiem. Vietām parasts stāstījuma teksts sadalīts dzejas rindās, un par dzeju tas top tikai tad, ja to lasa dzejas ritmā. Bet, ja lasa ar intonāciju kā parastu tekstu, tad tas sanāk parasts stāstījums. Un vēl - man vienmēr nepatiku izraisījuši dzejoļi bez pieturzīmēm. Tas rada šķietamību, ka tādā veidā tiek slēpts interpunkciju analfabētisms. Patika piedāvātajās ilustrācijās ieliktā doma, asprātība un spēles elementi, taču ilustrāciju tehniskais izpildījums, manuprāt, ir paviršs. Flomāsteru nevienmērīgais klājums rada lieku raibumu un krāsainību, tāpēc kopumā zīmējumi grūti uztverami. P.S. Apsolos, ka noteikti uzcepšu kūku, kuras recepte un gatavošanas gaita uzzīmēta šajā grāmatā.
|
||||||
Vecāku žūrijas grāmata no "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2015. gada kolekcijas".
Saturiskā ziņā viduvēja grāmata, kuras atrisinājumu varēja paredzēt jau pašā sākumā. Pēc būtības esmu taisnības cīnītāja, tāpēc neciešu melus un nodevību. Jo nepateiktais un neizstāstītais, bet ilgu gadu garumā noklusētais un turētais noslēpumā, manā skatījumā arī ir meli un nodevība. Tāda netīrības sajūta radās gan pret Elsu (kaut arī viņa uz miršanas gultas), gan pret Marti. Vairākus gadu desmitus abi vecāki no meitas Eleonoras slēpa patiesos iemeslus, kāpēc viņu bērnībā pameta auklīte Ēva, kuru meitene trīs gadu garumā uztvēra gandrīz kā savu otro māti, jo īstā māte lielākoties bija prom semināros, konferencēs un lekcijās. Uzskatu, ka katram šajā mīlestības trīsstūrī bija sava vaina. Bet visvairāk nosodu Marti, kurš, diemžēl, rīkojās tikpat pārgalvīgi, kā lielākā daļa precētu vīriešu, kas neaizdomājas par sekām. Kā suns, kuram ir divi saimnieki, Marti šaudījās no Elsas pie Ēvas. Vai tiešām visi mākslinieki arī dzīvē ir tik haotiski kā savos darbos? Un rezultātā tika salauztas sirdis visiem trijiem. Un vienam tā sirds bija salauzta tik ļoti, ka salīmēt, saskrūvēt, sacementēt vai arī citādā veidā to sadabūt kopā, vairs nebija iespējams. Garlaicīgākās teksta daļas grāmatā laidu garām. Labai grāmatai gan to neatļautos. Tracināja, ka vairāki sieviešu personāži tika uzrunāti kā meitene. Tas bieži sajauca galvu. Tomēr daži citāti grāmatā man ļoti patika.
Citāti |
||||||
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
||
Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti. |
||
aksesuāri apģērbi atstarotāji audiopasakas ceļojumi dārzam DATOREKRĀNAM datorgrafika dizains un tehnoloģijas filcēšana filmas FOTOGRĀFIJAS GRĀMATAS IZLAIDUMAM izrādes un koncerti JĀŅIEM joki jubilejai koka lietas Lieldienām ludziņas MĀJOKLIM papīrdarbi pīšana un siešana ROTAĻAS un PARADUMI rotaļlietas sacensības skolai SPĒLES stāstiņi ŠŪŠANA AR ROKĀM šūšana ar šujmašīnu tamborēšana TEHNISKĀ GRAFIKA tekstilkrāsas VIZUĀLĀ MĀKSLA Ziemassvētkiem |
||
Vai tad, kad skatoties spogulī, cilvēks sevi sāk uztvert kā vecu, viņš sāk novecot arī mentāli? |
||
|
||