16. aprīlis, svētdiena17.04.2017.

Lieldienu sacensības

Pamodos pēc četriem un nevarēju vairs aizmigt. Jau otro nakti ar pamatīgu klepu mani nomocīja vīruss. Nespēju pat sakopot spēkus, lai pieķertos Lieldienu olu krāsošanai. Iekšēji sevi mierināju, ka tāpat vārītās olas neviens pēc tam neēdīs.

Kamēr manējie vēl gulēja, pa visu māju paslēpu 21-u šokolādes oliņu. Pie tam tādās vietās, kurās uzreiz nav iespējams pamanīt. Varbūt kāda oliņa tiks atrasta tikai pēc nedēļas vai pat vēl vēlāk.

Tieši tādas pašas sacensības vēlējos uzrīkot jau pagājušajā gadā, bet, tā kā biju to izdomājusi par vēlu, šokolādes oliņas veikalos vairs nebija pieejamas. Toreiz meita mani mierināja: “Mam! Mēs taču esam cita vecuma grupa!” Tikai šodien šī cita vecuma grupa (ieskaitot vīru) ar neslēptu azartu piedalījās šokolādes oliņu meklēšanā.

Katram atvēlēju trauciņu, kurā ielikt savus atradumus, jo, protams, kā visās sacensībās, jābūt arī uzvarētājam. Vēl pabrīdināju, ka līdz pat mirklim, kamēr nebūs atrastas visas oliņas, tās nedrīkstēs apēst. Meita, protams, paklusām vienu notiesāja, tāpēc oliņas vietā viņas trauciņā ieliku rozā dzēšgumiju.

Vienu olu nācās diskvalificēt. To biju noslēpusi zem datora krēsla sēžamvietas spilvena ar cerību, ka nostrādās zirņa princips (pasaka par princesi uz zirņa) un apsēžoties, kāds to sajutīs. Taču dēls tik aizrautīgi spēlēja datorspēles, ka šokolādes oliņa zem spilvena bija kļuvusi plakana kā pankūka.

Kopsavilkums – līdz vakaram no 20 šokolādes oliņām bija atrastas tikai 13. Atlikušas vēl 7-as.


Aizved mani uz Slīteres siliem, kad tur sila purenes zied…

Vīrs sākotnēji pret manu ideju izturējās diezgan skeptiski, jo āra termometrs rādīja ap 00C un sniga retas pārslas, tomēr devās līdzi uz mežu apraudzīt, vai silpurenes jau zied. Piekalnē starp zaļgani brūnajām sūnām vienu sudrabaini pelēku pudurīti pamanījām.

Meža silpurene. Latvijā sastopama reti.

Ierakstīta Baltijas jūras reģiona valstu Sarkanajā grāmatā un

Latvijas Sarkanajā grāmatā komerciāli apdraudēto sugu kategorijā.


Cauri gadiem

Mīļākie vaļasprieki (hobiji) mums seko līdzi visu mūžu, kaut mēdz būt arī vairāku gadu vai gadu desmitu klusuma brīži, kad pirmajā vietā tiek liktas citas vērtības, piemēram, bērni, darbs vai dzīvesvietas iekārtošana.

Ar mašīnu atsāku braukt 13 gadus pēc tiesību iegūšanas (30 gadu vecumā).

Klavieres atsāku spēlēt pēc 17 gadiem (37 gadu vecumā).

Slēpot atsāku pēc 20 gadiem (43 gadu vecumā)

Ar riteni atsāku braukt pēc 23 gadiem (44 gadu vecumā).

Rokdarbus un fotografēšanu neesmu pametusi kopš skolas laikiem. Tiem vienmēr ir atlicināts kāds brīvāks brīdis.

Dziedāšana un daiļrunāšana gan ir pamestas novārtā.


Saules spēks

Saulainais rīts mani uzmundrināja. Sajutos ļoti laimīga, jo sapratu, ka sācies mans mīļākais laiks - 5 burvīgi mēneši.  


Suns

Pamodos pirms sešiem un paskatījos laukā pa logu, kāds šodien laiks. Tavu brīnumu – divi kaimiņi tādā agrumā staigināja savus (precīzāk – savu bērnu) suņus. Cik labi, ka pirms dažiem gadiem nepadevos meitas spiedienam un neiegādājos suni. Vismaz pagulēt varu ilgāk.

 

Talka

Skola rīkoja lielo talku. Bija jātīra līdzās esošais mežiņš. Nobastoju, jo apnicis ik gadu vākt citu izmētātos sū...us. Dzīves laikā esmu piedalījusies vismaz 35-40 šāda veida talkās. Secinājums diezgan skarbs - kā esam bijusi cūcīga sabiedrība pirms vairākiem gadu desmitiem, tā esam tāda palikusi arī šobrīd. 


Gardās “zāles”

Lai mazinātu nogurumu, pirms pāris mēnešiem mamma no medus, riekstiem, citrona un vēl citiem labumiem bija pagatavojusi veselības ēdienu, ko pa vienai ēdamkarotei vajadzēja apēst 3 reizes dienā. Lai arī pēc izskata brūnganais maisījums apetīti nerosināja, jau no jaunības zināju, kas tas ir ļoti gards. Tā kā pārējie ģimenes locekļi neuzticējās dīvainajām “zālēm”, našķojos viena pati.

Vakar pēc Rīgas brauciena uzvārīju tēju un domās jau iztēlojos, kā atvēršu ledusskapi, izņemšu gardo “zāļu” burku un ar ēdamkaroti no tās izķeksēšu prāvu salduma porciju...  Liels bija mans aplauziens, kad burku vairs nekur nevarēju atrast. Tikai vēlāk uzzināju, ka, ciemodamās pie mazbērniem, to atkritumu kastē bija izmetusi mana mamma. Viņai šķitis, ka saldajām “zālēm” beidzies derīguma termiņš.

Vakarā mammai piezvanīju un pateicu, ka esmu ļoti apvainojusies. Es taču neeju pie viņas ciemos un uz savu galvu nemetu ārā to, kas man liekas nederīgs.

Šodien vēl joprojām jutu aizvainojumu līdz brīdim, kad piezvanīja mamma un atvainojās. Viņa apsolīja pagatavot jaunu veselības ēdienu. Tajā mirklī sajutos kā mazā, mīļā meitiņa. Tik patīkami bija apzināties, ka par mani atkal, tāpat kā bērnībā, rūpējas mamma.


Spēles pozitīvais spēks

Pēc vairāku gadu pārtraukuma meita piesēdās pie datora uzspēlēt spēli “Heroes IV”. Līdzās sēdēja brālis un skatījās, kā māsa spēlē. Beidzot viņi nestrīdējās, bet tāpat kā bērnībā, draudzīgi sarunājās. Paldies, datorspēle!


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kad tu esi laimīgs? Tad, kad varu darīt to ko vēlos un dzīvot tā kā vēlos.