Karstuma rekordi

+34 grādi. Kondicioniera dzīvoklī nav, tāpēc būs jāapsver vīramātes ieteikums, – uzturēties virtuvē pie atvērta ledusskapja.

Vai tiešām ābols no ābeles tālu nekrīt?

Tā vien šķiet, ka mans ābols ir nokritis no kaimiņu dārza ābeles. Ar to es tikai gribēju teikt, ka es un meita esam pilnīgi atšķirīgas.

Ceļojumā nepieciešamās mantas apzināju jau vairāk kā nedēļu pirms ceļojuma. Datorā izveidoju sarakstu, izdrukāju un noliku redzamā vietā, lai turpmākajās dienās varētu to papildināt. Laicīgi sapirku visu nepieciešamo, un ceļojuma koferi kaujas gatavībā saliku jau divas dienas iepriekš.

Turpretim meita par savu koferi nelikās ne zinis pat pēdējā vakarā. Uz jautājumu: “Kad tu beidzot to kārtosi?”, ko desmitiem reižu uzdevu visas dienas garumā, man tika sniegta viena un tā pati izsmeļošā atbilde: “Drīz.”

Kur palicis mans pedantiskais ābols? Kāpēc tas nav nokritis līdzās savai ābelei?

 

Kofera svars

Kad ceļojuma koferī, gluži kā milzīga nīlzirga mutē, tika iestūķēta pēdējā manta un veiksmīgi aizvilkts rāvējslēdzējs, vīrs nolēma veikt testa mērījumu. Viņš uzkāpa uz svariem, turot smago koferi vienā rokā, bet pēc tam nosvērās bez tā. Par laimi abu mērījumu starpība bija nedaudz mazāka par lidojumā pieļaujamajiem 20 kilogramiem. Pēc tam vīrs vēderaino milzeni nolika istabas vidū un, raugoties uz to, sev dziļdomīgi pajautāja: “Vai tiešām es sveru piecus tādus koferus?”

Skats no augšas

Mana pirmā iepazīšanās ar Alpiem, skatoties pa lidmašīnas iluminatoru. Nākamajās ekskursijas dienās ceru tos ieraudzīt tuvāk.

Alpi no lidojuma skatu punkta.

 

Atrakcija uz ūdens

Ar kuteri izbraucām apkārt Sirmiones pussalai (Sirmione), ko ieskauj lielākais Itālijas Gardas ezers (Lago di Garda) un Alpu kalni. Brauciena noslēgumā itālis mūs manāmi pārsteidza. Viņš uzdeva tādu ātrumu, ka kutera snīpis pacēlās gaisā virs ūdens, un tad strauji grieza stūri pa labi un pa kreisi tā, ka šļakatas šķīda uz visām pusēm. Sajūtas bija neaprakstāmas – bailes iekrist atmuguriski ūdenī kopā ar sajūsmas spiedzieniem. Gluži kā atrakciju parkā.

Sirmiones kuteru piestātne.

 

 

Saldējums

Nezinu, no kā itāļi Sirmiones pussalā gatavo saldējumu, bet pie temperatūras +36⁰C, lielās bumbas kusa tik strauji, ka pāri vafeļu tūtiņai tekošās straumītes iecukuroja rokas un paukšķēdamas pilēja uz ceļa. Lai arī par saldējuma ātrēšanu, vismaz Latvijā, nesūdzos, šeit nespēju tik ātrā tempā turēt līdzi, tāpēc 4.50 eiro vērto saldējumu, lai cik to nebūtu žēl, pusapēstu un pusizkusušu nācās izsviest miskastē.

 

Alpu ceļojuma sīkāku aprakstu var lasīt šeit.

Dolomītu Alpi

Kad piebraucām pie trīs kalnu virsotnēm Tre Cime (2999 m.v.j.l.), gide teica, ka 12 km garās takas apkārt Alpu kalniem jānoiet 5-ās stundās. “Mieru, tikai mieru,” pie sevis nodomāju. “Pa Ogres mežu līdz karjeram un atpakaļ šāds gabals mērots, tāpēc nesagādās nekādas grūtības noiet ātrāk par noteikto laiku.” Tikai es jau neiedomājos, ka iet pa līdzenu ceļu nav tas pats, kas kāpelēt augšup un lejup pa akmeņainajiem kalniem. Beigās pat izrādījās, ka bez pusdienu pauzes knapi iekļāvāmies laikā, jo iešana pa kalnu takām, kad termometra stabiņš turas virs +30⁰C, nav joka lieta. Apģērbs cauri slapjš, sausa mute, elpas trūkums, kājas piekusušas, bet ir tā vērts, jo dabasskati fantastiski. Fotografēt var uz katra soļa, un jebkura bilde būs lieliska.

Takas noslēgums bija kā kulminācija, jo līdz ar acīm baudu juta arī ausis. Kalnos ganījās govis ar metāla zvaniem kaklos, un zvanu skaņas, kas radās govīm kustoties, saplūda neaprakstāmā kalnu simfonijā. Sēdēju uz akmens, lūkojos kalnos, klausījos zvanu skaņās un kaifoju.

Tre Cime - dolomītu dabas fenomens Itālijas teritorijā, kas iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Lai rastos apjausma par Alpu kalnu varenumu, ar sarkaniem aplīšiem atzīmēti cilvēki.

 

Noieti tikai pirmie takas metri.

 

Kalnu govis pamanījās uzrāpties pat akmeņainās klintīs.

 

 

Kā atklātnīte

Gulējām viesnīcā, kur aiz loga pavērās skats uz kalniem. Likās, it kā tālumā būtu uzlikta butaforija - foto attēls.

 

Alpu ceļojuma sīkāku aprakstu var lasīt šeit.

Otrā kalnu diena

Pēc vakardienas gājiena man jau iekāpšana autobusā un izkāpšana no tā sagādāja grūtības. Jutos kā plastmasas lelle ar ceļgalos nesalokamām kājām, taču činkstēt nedrīkstēju, jo šodien bija jāpievar piecu dolomīta kalnu Cinque Torri (2361 m.v.j.l.) taka.

Cinque Torri kalnu masīvs Itālijas teritorijā. Ar sarkaniem aplīšiem atzīmēti cilvēki.

Lai nenokristu, rāpjoties no stāvā kalna, nācās stutēt dupsi pa priekšu. Un tajā mirklī mums garām pa šauro dolomīta šķembu taciņu aizšāvās ekstrēms riteņbraucējs. Tikai nieka 20 vai 30 cm kļūdas pēc pa labi, un viņš noripotu lejā pa klintīm.

 

Skumja ziņa

Meita uzzināja šokējošu vēsti. Maijā miris bijušais klasesbiedrs. Tikai 20 gadus vecs. Abi gājuši vienos un tajos pašos matemātikas kursos, lai iestātos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Sagadījās vienā klasē un pagājušajā gadā vienā pārī piedalījās izlaiduma svinībās.

 

Alpu ceļojuma sīkāku aprakstu var lasīt šeit.

Slinkais kalns

Trešajā kalnu dienā galīgi izlaidos. Ja reiz tika dota iespēja Slovēnijas Vogela (Vogel; 1922 m.v.j.l.) kalna galā nonākt ar pacēlāju un troses vagoniņu, ko vietējie dēvē par gondolu, to arī izmantoju. Dēls, izdzirdot vārdu gondola, visādam gadījumam pārjautāja, vai tiešām kalnā jādodas ar laivu.

Skats no Vogela kalna Slovēnijas teritorijā.

 

Troses vagoniņš - gondola.

 

 

Klinšu aiza

Pastaigājoties pa Vintgara klinšu aizas taku (Vintgar gorge), caurspīdīgajā zili zaļajā ūdenī bija saskatāmas palielas foreles. Vakarā tikām pie ceptām forelēm. Protams, ka citām, jo ēdām ēstuvē.

Vintgara klinšu aizas taka Slovēnijā.

 

Alpu ceļojuma sīkāku aprakstu var lasīt šeit.

Sniegotie kalni

Sataisījāmies aiziet līdz Franča Jozefa ledājam, kas atrodas ielejā pie augstākā Austrijas kalna – Grosgloknera (Großglockner; 3798 m.v.j.l.), taču sāka līņāt un mums nācās atgriezties. Toties tikām pie cita labuma – ar cepumiem “Selga” barojām vietējos putnus un murkšķus.

Ar zilu ovālu atzīmēts ledājs, bet ar sarkaniem aplīšiem - cilvēki.

 

Akmeņi pie Grosgloknera. Īpašs prieks par zaļajiem atradumiem.

 

"Selgas" cepumiņi rullē arī Austrijas Alpos.

 

Alpu ceļojuma sīkāku aprakstu var lasīt šeit.