Mana dienasgrāmata 2020

Darba kvalitātes noteikšana

Otrā reize, kad manis vadītā stunda tika novērota.

 

Beidzot aukstums

Aukstākais šī gada rīts. Pēc vairāku mēnešu “klusuma”, beidzot bija jāskrubina no mašīnas logiem ledus. Termometrs ap pulksten 7-iem bija noslīdējis līdz -8,50C.


Otrais mēģinājums

Atvēru bankā kontu un VIDā piereģistrēju saimniecisko darbību. Varbūt ar otro piegājienu kaut kas izdosies. Šoreiz gan cita nozare – attīstošo galda spēļu izgatavošana.

 

Gan bērni, gan es

No rīta lija lietus, bet pēcpusdienā peļķes pārvilkās ar ledus kārtu. Skatījos pa logu, kā bērni, nākot no skolas, slidinās pa aizsalušajām peļķēm, mēģinot ar kājām iedauzīt ledū caurumus. Atzīšos, ka daudz no viņiem neatpaliku. Kad devos pastaigā pa mežu, darīju tieši to pašu, ko bērni, - slidinājos pa aizsalušajām peļķēm.


Domājot par savu saimniecisko darbību

Es: “Ceru, ka man ar pārdošanu neies tik slikti kā iepriekšējo reizi.”

Vīrs: “Tev talants neko nepārdot.”

 

Incidents Nacionālajā bibliotēkā

Meita atradās Nacionālās bibliotēkas otrajā stāvā. Neilgi pirms bibliotēkas slēgšanas, kad visapkārt valdīja pilnīgs klusums, pēkšņi kāda sieviete, kas atradusies dažus stāvus augstāk, nežēlīgi izbiedētā balsī sākusi skaļi kliegt/aurot: “Palīgā! Palīgā! Es mirstu.” Pirmais, ko meita iedomājās, ka sākusies apšaude (terorakts) vai arī kāds to sievieti ar nazi sadūris, tāpēc trīcošām kājām skrējusi uz pirmo stāvu. Sieviete aurojusi visu laiku, līdz atbrauca ātrie. Iespējams, ka viņu piemeklēja šizofrēnijas murgi, kaut arī kāds meitai pateica, ka sieviete esot meditējusi.

Meita man whatcapā pēc notikušā atrakstīja: “Kārtējo reizi mani kaut kā pievelk šitādas situācijas.”

Starpcitu, šodien aprit gads, kā mirusi omīte. Pagājušajā gadā omītes miršanas dienā kāds labi pazīstams puisis bez nekāda iemesla iešpļāva meitai sejā košļājamo gumiju. Šis incidents meitai radīja pārdzīvojumu līdz pat asarām. Vai nešķiet nedaudz mistiski?


Pacientu maldināšana

Decembra beigās no Nacionālā veselības centra saņēmu uzaicinājumu par valsts līdzekļiem trīs mēnešu laikā veikt mamogrāfiju (krūts vēža skrīningu). Tā kā vairāk uzticos Rīgas lielajām ārstniecības iestādēm, nevis manai pilsētas poliklīnikai (jo Rīgā aparatūra jaunāka un speciālisti labāki), tad janvāra vidū sazvanīju ARSu. Reģistratūrā pateica, ka tikai sestdienās ARSā rindas kārtībā tiek pieņemtas pacientes uz mamogrāfiju par valsts līdzekļiem. Toreiz ieplānoju, ka šis svarīgais datums būs 8. februāris – tātad šodiena.

Nezinu, kā man tas ienāca prātā, bet šodien pirms braukšanas uz Rīgu, vēlreiz piezvanīju uz ARSa reģistratūru. Šoreiz man pateica pavisam ko citu, proti, sestdienās pieņem pacientes tikai par maksu, bet darba dienās – gan par maksu, gan ar Nacionālā veselības centra uzaicinājumu. Noliku klausuli un galīgi sašļuku, jo nezināju, ko darīt.

Vīrs teica: “Aizbrauc šodien, ja tu reiz biji to iepriekš plānojusi.” Un es viņu paklausīju.

Pareizi vien bija, ka aizbraucu, jo uz vietas uzzināju, ka ar Nacionālā veselības centra uzaicinājumu pieņem gan darbdienās, gan sestdienās. Tikai rindas kārtībā. Bet es tik un tā tiku.


Mācību varā

Lielāko dienas daļu veltīju maģistra darba rakstīšanai un noformēšanai. Atlikušas tik vien kā nenozīmīgākās sadaļas – anotācija, ievads, secinājumi. Vēl priekšā – praktiskie darbi.


10. februāris, pirmdiena

12.02.2020.

Sabojātie skolēnu darbi

Biju ārkārtīgi nikna uz skolēnu pašpārvaldi. Pagājušajā piektdienā, rīkojot skolā balli, ar mani netika saskaņots, ka no vestibila sienas tiks noņemti skolēnu zīmējumi. Šorīt nācās skraidīt pa skolu un meklēt, kur tie nosviesti. Tas varbūt nebūtu nekas, taču no zīmējumiem nebija noņemti nost lipekļi. Visi darbi (vairāk kā 50) bija salipuši kopā vienā kaudzē.


Kara traumas

Grāmatā “Skaistais ļaunums” (vērtējums šeit) viens no galvenajiem varoņiem ir karavīrs, kas pēc piedalīšanās dažādos karos, sirgst ar posttraumatiskā stresa sindromu. Viņu katru nakti moka murgi, kas dzen izmisumā sievu. Viņa sāk baidīties par bērna drošību.

Līdzīga nelaime piemeklēja arī mana vīra ģimeni tālajos 60-tajos un 70-tajos. Vīra tētis (toreiz viņš vēl nebija precējies) tika nosūtīts dienēt armijā uz Kubu, kur notika karadarbība. Oficiāli tuviniekiem tika paziņots, ka mašīna uzbraukusi mīnai un notikusi eksplozija, kuras rezultātā jaunais puisis guvis smagus ievainojumus. Kad viņš pēc ārstēšanās ieradās Latvijā, tuviniekiem radās aizdomas, ka puisis ticis turēts gūstā. Diemžēl taisnība tā arī netika atklāta. Jaunais vīrietis apprecējās ar manu vīramāti un viņiem piedzima puišelis (mans nākamais vīrs). Ar katru gadu jaunajam vīrietim kļuva arvien sliktāk. Viņam sāka rādīties šizofrēniski murgi, ka kāds viņam seko, grib uzbrukt un nogalināt. Lai pasargātu mazo dēlēnu no tēva halucinācijām, vīramātei nācās šķirt laulību.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.