Pirmais finišs

Trešo nakti pēc kārtas pavadīju, vērtējot skolēnu darbus. Izliku semestra vērtējumus. Ceru, ka vismaz divas nākamās nedēļas nenāksies vērt vaļā vairs ne e-klasi, ne google classroom. Jau sāka riebties tas, ko daru.

Attālinātās mācīšanās laikā gandrīz nav atlicis laika sev un saviem hobijiem. 17 kontaktstundu vietā, par kurām man tiek maksāts, sēdēju pie datora sešas dienas nedēļā, iekļaujot arī naktis. Vienīgā diena, kad atļāvos nestrādāt, bija sestdiena. Ja tik sasprindzināts darbs turpināsies vēl piecus mēnešus līdz jūnijam, es paguršu.

Ierobežojumi tiek pastiprināti

Pēc divām dienām uz trim nedēļām(!) tiek slēgti gandrīz visi veikali un pakalpojumi. Paliek vaļā tikai pārtikas veikali, aptiekas, higiēnas un pirmās nepieciešamības saimniecības preču veikali, benzīntanki un dzīvnieku preču veikali. Izdomāju, bez kā šīs trīs nedēļas nevarēšu iztikt. Grāmatnīcā nopirku trīs jaunas grāmatas, bet rakstāmlietu veikalā - printera papīru meitas lekciju izdrukām. Rīt vēl jānopērk melnā diega spolītes, lai varētu sev iesākt šūt mēteli un vesti. Pārējais viss būs.

Diena pirms lokdauna

Rīgā piedzīvoju lielus sastrēgumus, jo cilvēki steidza pirkt visu nepieciešamo, ko nevarēs iegādāties turpmākās 3 nedēļas. Labi, kas waze izpalīdzēja, ierādot apbraucamos ceļus. Abas ar meitu uz Rīgu devāmies divu galveno iemeslu dēļ – labotavā nomainīt meitas telefonam akumulatoru un “Labākas dzirdes centrā” dēla ausu aparātam nopirkt baterijas un citus kopšanas piederumus.

Klusa un mierīga pastaiga tikai dažu kilometru attālumā no pilsētas

Abi ar vīru nolēmām aizstaigāt līdz Ogres Briežu dārzam. Labi, ka tas nekur netiek reklamēts, kā, piemēram, Ogres Zilie kalni, kur covida laikā pie Dubkalnu karjera sāk jau atgādināt pilsētas centru ar cilvēku pūļiem. Nogājām vairāk kā 8 km. Briežus neredzējām, cilvēkus arī. Vienīgi cekulzīlītes, kas, lidinoties gar mežmalu, mūs pavadīja vairākus simtus metru.

Cekulzīlīte.

Psihoterapijas seansi

Visu nakti lasīju grāmatu “Klusējošā paciente” (vērtējums šeit). Tās galvenā varone arī rakstīja dienasgrāmatu. Viņa atzīst, ka “iespēja visu uzrakstīt uz papīra sniedz man atvieglojuma sajūtu, ļauj paust emocijas, izpausties. Kaut kas līdzīgs psihoterapijas seansam.” Tad jau sanāk, ka es sešu gadu garumā diendienā bez maksas apmeklēju psihoterapijas seansus.

Mētelis

Piegriezu sev mēteli. Audums ar alpaka vilnu plauktā bija nogulējis vairāk kā 10 gadus. Toreiz to pirku ar domu, ka meitai uzšūšu mēteli. Tagad, kad trīs nedēļas nāksies dzīvoties pa māju, šūšana būs tīri labs laika kavēklis.

Šuvēji sapratīs, ka 1,8 m priekš mēteļa, kura garums ceļgalu līmenī, ir par maz. Bet es, izmantojot dažas viltībiņas (stiķējumus neredzamās vietās) piegriezu tā, ka pāri palika mazas lupatu ļerpatiņas.

Pieaugušo rotaļas

Sapratu, kāpēc man patīk taisīt remontu. Šis process prasa konstrukcijas prasmes, radošumu un liek nemitīgi domāt, ko un kā pielietot, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.