Apakšbikšu pircēja

Covid-19 ierobežojumu dēļ, nelielajā apakšveļas veikalā varēja iepirkties tikai viens pircējs, tāpēc ilgāk par 15 minūtēm nācās gaidīt ārpusē, pa stiklotajām durvīm vērojot, kā vienīgā pircēja tirdīja pārdevēju, nespējot izvēlēties sev piemērotas apakšbikses. Protams, tās tika pirktas vairumā, jo, kā lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai, piecu mēnešu laikā droši vien krietni nonēsājušās.

Kad pircēja gāja no veikala laukā, adresēju viņai pārmetošu tekstu: “Jūs gan ilgi tās apakšbikses izvēlējāties. Varējāt jau padomāt arī par to, ka citi uz jums gaida.”

Jaunā dāma strupi atbildēja: “Tas nav mans pienākums.”

Vienā ziņā taisnība jau ir. Tas nav viņas pienākums. Taču rodas jautājums - vai savstarpēji svešiem cilvēkiem vispār ir kāds pienākums vienam pret otru? Un kur izpaliek jau no bērnības daudzinātā pieklājība? Vai to būs iznīcinājis spēcīgais egoisma ierocis?

Skolas darbs

Aizgāju gulēt pulksten 6-os no rīta. Laboju skolēnu darbus. Šīs nedēļas laikā tā jau ir trešā nakts, ko veltu skolas darbam.

Remonts

Pēc vairāku mēnešu dīkstāves, beidzot atkal ar sparu ķērāmies klāt meitas dzīvokļa remontam. Kopš decembra remonts bija iestrēdzis aizmirstībā pēc principa: trūkst maza skrūvīte – nedarbojas viss mehānisms.

Taupība vai vecums

Jaunībā drēbes, kas bija apnikušas vai izgājušas no modes, taupības nolūkos atdevām vecākiem, un viņi tās valkāja. Savukārt pēdējos gados es sāku piekopt savu bērnu apģērbu un apavu novalkāšanas politiku. Vai tas liecina par manu taupību vai arī par vecumu?

Kad darbiem neredzi galu

Kā iesākas nedēļa, tā riebums klāt, jo apzinos, ka atkal piecas darba dienas paies, sēžot pie e-klases un komentējot skolēnu iesūtītos darbus. Tas ir tāds iekšējs nemiers, kas nomoka visu attālinātās mācīšanās laiku, jo tu jūties kā tāds sētnieks, kurš slauka, slauka, slauka, bet vējš gružus tik un tā sapūš atpakaļ. Pārfrāzēts – tu labo, labo, labo skolēnu iesūtītos darbus, bet viņi tik iesūta jaunus, un tu neredzi tam ne galu, ne malu, jo e-pasts mūžīgi pilns. Vēl tikai piemetināšu, ka vienā skolā man jāsazinās ar 380 skolniekiem, bet otrā – ar 150.

Absurdums

Valdības mētāšanās kļūst jau kaitinoša. Skolēni skolu apmeklēt nevar, bet Izglītības ministrija paliek pie sava, ka šovasar jārīko Skolēnu dziesmu un deju svētki.

Klātienes mācības 12-tajiem

Mūsu skolā bija paredzēts, ka 12.-tās klases skolēni divas reizes nedēļā apmeklēs skolu klātienē, lai gatavotos eksāmeniem, bet vienu reizi nedēļā nodos siekalu testu. Vakar viņiem bija pirmā un iespējams arī pēdējā klātienes mācību diena. Izrādās, ka siekalu testu dalītājam konstatēts Covid-19. Saprotu, ka nedrīkst par šo situāciju smieties, bet…

Žēl skolas vadības iztērēto laika resursu, pārplānojot visu stundu sarakstu, lai pakārtotos divpadsmitajiem un valdības izdotajiem noteikumiem.

Savukārt dēlam, kas mācās Rīgas skolā, notika 12.-to klašu skolēnu aptauja, vai viņi vēlas apmeklēt stundas klātienē. 92% nevēlējās, tāpēc eksāmeniem gatavosies attālināti. Galu galā 12. klasē mācās jau pietiekami lieli cilvēki, lai eksāmeniem sagatavotos patstāvīgi bez skolotāja palīdzības.

Pote

Meitu vakar sapotēja pret Covid-19. Priecājos, ka ne ar slikto slavu ieguvušo AstraZeneca, bet ar Comirnaty (ražotājs Pfizer-BioNTech). Iespējams, ka tāda priekšrocība, jo medicīnas studente. Vakarā jutās nedaudz dīvaini, kaulus lauza, bet paaugstināta temperatūra nebija. Šodien sūdzējās par galvassāpēm.

Abi ar vīru par potēšanu domāsim tuvāk uz rudeni, jo pēc izslimošanas mūsu organismos vēl joprojām izstrādājas antivielas. Dēls gan ir vakcinēšanās noliedzējs.