Mana dienasgrāmata 2022

Krievijas TV

Krievijas TV propaganda neaptver tik vien kā attālākās Latgales pierobežas zonas. Sestdien no agra rīta, kad pēc darba nedēļas mums beidzot būtu iespēja ilgāk pagulēt, kaimiņiene aiz sienas uzgrieza televizoru tik skaļi, ka bija dzirdamas kaut kāda krievu raidījuma debates par šobrīd aktuālo saspīlējumu starp Krieviju un Ukrainu. Radās sajūta, ka TV studijā krievvalodīgie viens otru centās pārbļaut.

 

Policija meklē

Kādā no ziņu portāliem pamanīju, ka policija meklē kopš vakardienas pēcpusdienas bezvēsts prombūtnē esošu jaunu meiteni. Kad cilvēks pazīstams, šāda veida policijas paziņojums kļūst personīgāks.


Organisma cīņa

Kaut arī temperatūra nebija augsta – 37.60C, naktī mocīja bezmiegs un bezspēks. Organismā noritēja klusa cīņa ar kovidu.

Par vienu gan esmu priecīga - vismaz nedēļu varēšu mājās atpūsties.

Pozitīvs kovida tests.


Ilgas pēc kovida

Ieraugot laboratorijas testa rezultātu, vīrs galīgi sašļuka, jo, kamēr piecas dienas tika gaidīta rinda, kovids esot pieveikts. Nav ne mazākā vēlme organismu tuvākajā laikā noslogot vēl ar balstvakcīnu (aprīlī beidzas sertifikāta derīguma termiņš).

Visādam gadījumam vēlreiz sev uztaisīju paštestu. Manī vēl joprojām dzīvojās kovids. Palūdzu tam, lai noturas vismaz līdz rītdienas pēcpusdienai, kad kopā ar dēlu iešu uz laboratoriju.


Priecīgā ziņa

Pirms gada, kad kovids mūsu ģimenē ienesa gandrīz divu mēnešu ilgus pārdzīvojumus, nemaz nespēju iedomāties, ka pienāks mirklis, kad ar patiesu prieku uztveršu laboratorijas atsūtīto testa rezultātu ar gaidītāko vārdu savirknējumu – “ir atrasta koronavīrusa SARS-CoV-2 RNS”.  Kā smagums nokrita no pleciem. Vēl vismaz pusgadu varēšu savu organismu nebojāt ar balstvakcīnu, cerot, ka šajā laikā mainīsies sertifikātu nepieciešamība darbam skolā un ceļošanai uz ārzemēm.

 

To rādīs laiks

Nez kāpēc man liekas, ka, atzīstot līdz šim iekarotās Ukrainas teritorijas par neatkarīgām un ievedot Ukrainā krievu karaspēku, Putins šodien parakstīja spriedumu pats sev.


Personiskā iezīme

Atjaunojot informāciju savā CV, pajautāju dēlam: “Kādu, tavuprāt, personisko iezīmi es varētu norādīt?”

Dēls momentā atbildēja: “Nestandarti motivēta savam vecumam.”

Vīrs uzdeva pretjautājumu: “Un kāda tad ir standarti motivēta?”

 

Lūzuma pazīmes

Redzu, kā pēdējie mēneši salauzuši meitas vēlmi savu nākotni veltīt medicīnas nozarei. Nemitīgā spriedze, nogurums, prasību maiņa, viens pēc otra sekojošie eksāmeni, RSU vadības attieksme, jaunie rezidentūras noteikumi…

Cik cerīgi iestājās pirmajā kursā, tik bezcerīgi jūtas piektajā, jo nav jau teikts, ka tajā specialitātē, kurā viņa vēlētos nākotnē strādāt, pēc gada rezidentūrā tiks nodrošināta pat viena studiju vieta. Uz tām specializācijām, kas neinteresē, pilnīgi saprotu, ka meitai nav vēlme iet. Arī man kā skolotājai, ja tiktu piedāvāts papildus iegūt specialitāti tādā mācību priekšmetā, kas man neinteresē, es nemaz nepiekristu.

Vēl medicīnas studenti sešu studiju gadu laikā nedrīkst saslimt. Līdzko saslimšot, būšot jāņem akadēmiskais gads, jo kavēt nedrīkst nevienu nodarbību. Februāra sākumā pēc brīvprātīgā darba Stradiņa slimnīcā, meitai parādījās kovida simptomi. Viņa speciāli negāja uz laboratoriju nodot analīzes, lai pozitīva kovida testa dēļ nebūtu jāņem akadēmiskais gads. Labi, ka tās dienas, kurās slikti jutās, iekrita nedēļas nogalē ar attālinātām lekcijām.

Nespēju dot padomu un rast pretargumentus meitas stāstījumam par ārstu/rezidentu darbu, kad 160 stundu vietā mēnesī nākas strādāt ap 300 stundām. Mūsdienu jaunatni, kas divus gadus baudījusi frīlancera dzīvi, vadoties pēc principa “dari, ko vēlies un dari, kad vēlies”, nākotnē būs grūti iejūgt astoņu un vairāk nonstopa stundu darba ritmā.


24. februāris, ceturtdiena

25.02.2022.

Krievijas – Ukrainas karš (1. diena)

Vakar pa dienu ASV izlūkdienesti brīdināja, ka tuvāko 48 stundu laikā Krievija var iebrukt Ukrainā. Nevarēju ilgi aizmigt, tāpēc pusnaktī, kad Latvijas masu mēdiji jau dusēja, Ukrainas ziņu portālā uzgāju prezidenta Volodimira Zelenska emocionālo uzrunu Krievijas tautai ar aicinājumu atturēt valdību no kara sākšanas.

No rīta pamostoties, mani sagaidīja šaušalīga ziņa - Putins devis pavēli iebrukt Ukrainā.

Visu dienu neatgāju no datora, sekodama līdzi notikumu gaitai. Nespēju domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā jūtas nevainīgie cilvēki, kas ierauti vecā marazmātiķa spēlē. Nezinu, kā šodien būtu vadījusi stundas, ja nāktos iet uz skolu. Mani savā ziņā izglāba kovids.

Kad krievu armija, kas virzījās no Baltkrievijas teritorijas puses, ieņēma Černobiļas atomelektrostaciju, sāku jau domāt, ka tā ir paredzēta gluži kā sarkanā poga tādam gadījumam, kad Ukrainai nāks palīgā citas valstis. Putins savā runā solīja, ka tas var novest pie sekām, kādas nekad nav redzētas.

P.S. Uzbrukumu ukraiņu tautai uztveru ļoti personīgi, jo mans uzvārds nācis no Ukrainas.


Krievijas – Ukrainas karš (2. diena)

Līdz rītausmai sēdējām pie datora, sekojot līdzi notikumiem un ik pa laikam ielūkojoties dažādu Ukrainas pilsētu video kamerās. Kā var gulēt, ja Ukraina lej asinis par mums visiem?

Lielākā pasaules daļa apvienojusies kopīgā Krievijas nosodījumā, paužot to dažādu sankciju veidā. Visa pasaule lūdzas.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.