Laukos

Kaķis uz laipiņas laiskojās vakara saulē. Es līdzās lasīju grāmatu. Kūkoja dzeguze. Kāds kaimiņš tālumā ar pļaujmašīnu pļāva zāli. Pie auss sīca ods un laidelējās muša. Putni, viens otru pārkliedzot, vingrināja savas balsis. Vējā iečabējās koku lapas. Ierējās kaimiņu suns. Tālumā iemāvās nu jau šī ciemata retums – govs. Garām pa ceļu aizbrauca mašīna. Dīķī iekurkstējās vardes. Vīrs ar izkapti, kas ik pa laikam iecirtās kādā akmenī, pļāva zāli. Tik daudz skaņu tādā mazā laika sprīdī. Kaķis nelikās tās dzirdam. Viņš turpināja gulšņāt.

Vīram jautāju, vai pa trim dienām, ko pavadījām Latgales laukos, viņš ir atpūties.

Vīrs: “Fiziski – nē, bet garīgi – gan.”

Slapjā pele

Pārceļot portatīvo datoru no vienas vietas uz otru, datorpele plunkšķēdama iekrita krūzē ar dzeramo ūdeni. Kad izvilku to laukā, no iekšām pilēja. Nācās žāvēt ar fēnu. Pēc tam asti iespraudu datorā un mans slīkonītis turpināja kustēties.

Urā! Vasara!

Pirmā diena vasarīgākās drēbēs.

Pārgatavošanās

Tu pūt, pūt balonā, bet, kad jāsāk rīkoties, konstatē, ka balons pārsprādzis (pārfrāzēts).

Melnā zobu pasta

Pirms kāda laika nopirku Sensodyne zobu pastu ar uzrakstu “Natural”. Kad atskrūvēju tūbiņas korķi, biju manāmi pārsteigta, jo nebiju iedomājusies, ka zobu pastas mēdz būt arī melnas. Tagad pēc katras zobu mazgāšanas izlietni un līdzās esošo sienu klāj melni šļakatu traipi, bet mute izskatās kā pēc dubļu vannas. Saprotu, kāpēc klasiskās zobu pastas ir baltas.

Kad tehnika pieviļ

Pēc divu mēnešu pārtraukuma atsāku nūjot. Lai lietderīgāk pavadītu ātro pastaigu, nolēmu klausīties angļu valodas topikus. Aizņēmos no meitas austiņas. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc garām braucošās mašīnas apslāpē skaņu, bet cilvēki dīvaini skatās uz mani. Tikai tad, kad no ausīm izņēmu puļķīšus, sapratu, ka nebiju telefonā pietiekami labi iespraudusi austiņu vadus, jo angļu valodas tekstu dzirdēja visi apkārtēji, izņemot mani.

Biroja realitāte

Nostrādājusi tālmācības skolā pusotru gadu, pirmo reizi aizbraucu uz Vecrīgas biroju, lai klātienē tiktos ar skolas vadību. Ieejot biroja telpās, sastapos ar realitāti. Nelielā dzīvokļa istabiņā, viens otram līdzās izkārtojušies, strādā seši darbinieki. Logi aizvērti; totāls bezgaiss. Pieņemu, ka starp šiem sešiem ir arī kāds, kuram nepatīk pat mazākā vēja plūsma. Mani tādā mazā telpā tracinātu ne tikai tas, ka katram darbiniekam atvēlēti tikai daži metri, bet arī tas, ka kolēģi vienmēr redz, ja tu dodies uz tualeti, jo tualetes durvis arī atrodas šajā telpā. Manuprāt, tik intīma atmosfēra var būt tikai mājās starp savējiem, ne darbā.

Otrais apstiprinājums

Direktore jau otro reizi apstiprināja, ka no septembra vidusskolēniem varēšu mācīt Dizains un tehnoloģijas I.

Remonta pēdējais posms

Pieķērāmies divus gadus ilgušā remonta pēdējam posmam. Palikusi vien istabas grīdas ieklāšana ar laminātu. Ņēmu visas laminātu loksnes laukā no kartona kastēm un šķiroju pēc “zīmējuma”, likdama tās atsevišķās kaudzītēs. Izrādās, ka šim laminātam ir 10 dažādi veidi. Tagad būs vēl jāizdomā sakarīgs ritms, kā tos ieklāt.