Mūsu vecāki

Lai vai kādi vecāki, bet tā ir daļa no tevis (pārdomas, lasot Taras Vestoveras grāmatu “Izglītotā”).

Skumjā diena

Pabeidzu lasīt Taras Vestoveras grāmatu “Izglītotā” (vērtējums šeit). Raudāju. Pēc tam vairākas stundas krāsoju griestus un nespēju ne par ko citu domāt, kā tikai par grāmatā izlasīto. Atkal raudāju. Vakarā sāpēja galva. Nesapratu no kā, vai tāpēc, ka krāsojot ilgstoši to turēju atgāztu uz aizmuguri vai arī tāpēc, ka daudz raudāju.

Pilošā krāsa

Vairākas stundas krāsoju griestus. Ar baltiem krāsu pleķiem notraipīju gan rokas, gan seju un matus, gan drēbes.

Mirkļa ķeršana

Pusdienoju Alfas Lido un skatījos pa logu uz apkārtnes kustību. Lai gan maskas vairs nav jānēsā un pie galdiņiem atļauts sēdēt bez vakcinēšanās sertifikāta uzrādīšanas, tomēr kaut kas kopējās sajūtās ir savādāk nekā pirms pandēmijas.

“Ezeriņš”

Lietus, veselības problēmas un drūmā noskaņa radīja vēlmi pamest izrādi pēc pirmā cēliena. Izrādi, uz kuru biļetes biju medījusi kopš 2014. gada (izrādes vērtējumu lasīt šeit).

Nejēdzība

Kāpēc Latvijā matojuma lietu jākārto pie tā notāra, kura teritorijā īpašums atrodas? Kas mainītos, ja es pie Ogres notāra kārtotu visas lietas, kas skar dzīvokli Latgalē? Nācās mērot vairāk kā simts kilometrus garu ceļu, lai iesniegtu visus dokumentus.

Cerība uz pārmaiņām

Pirms dažām dienām direktore piedāvāja nākamajā mācību gadā vadīt mācību priekšmetu “Dizains un tehnoloģijas I”. Sacerēju autorprogrammu.