Pienākums un apnikums

Beidzot meitu iesaistīju viņas dzīvokļa remontdarbos. Es līmēju tapetes, bet viņas uzdevumos ietilpa tapetes un sienu noziest ar līmi.

Bija pielīmētas kādas 8-as joslas, kad meita, gausā tempā klājot klīsteri uz nākamās tapetes, atzinās: “Man jau apnika.”

Es: “Kā tad tu uzcelsi sev māju, ja tev jau tik ātri ir apnicis?” (Meita vienmēr ir uzsvērusi, ka viņa nākotnē gribētu dzīvot mājā.)

Meita: “Māju cels kāds cits. Es tikai maksāšu.”

Es: “Kā tad tu varēsi samaksāt tam citam, ja, pelnot naudu, tev darbs apniks jau pēc divām vai trim stundām?”

Meita domīgi: “Tas arī fakts.”

Meklējot izklaides

Spiestā kārtā gandrīz divus gadus ieilgusī kovida mājsēde dzīvi padarījusi vienveidīgu. Pieteicos radošo profesiju bezmaksas kursiem “Cilvēcīgi par tehnoloģijām”. Vismaz tuvākajos četros mēnešos notiks kādas pārmaiņas ārpus darba. Tikai žēl, ka kursi būs nevis klātienē, bet tiešsaistē. Jau noriebusies tāda veida saziņa.

Pasaules kacinātājs

Grāmatā izlasīju citātu – “Pār pasauli valda plānprātiņi.” Akurāt, kā naglai pa galvu. Saspīlētais stāvoklis starp Krieviju un Ukrainu, kas jau kopš decembra pasauli kacina ar karadarbības biedu, tā vien liek domāt, ka lielvalsts vadītājam kaut kas ar galvu nav kārtībā.

Perfekcioniste

Ja darot kaut kas nav izdevies kā plānots, labošu vai pārtaisīšu tik ilgi, kamēr tiks apmierinātas manas prasības.

Sevis pārvarēšana

Manī cīnījās divi pretēji spēki – gribēšana un negribēšana. Uzvarēja stiprākais. Ap deviņiem vakarā aizgāju uz mežu slēpot.

Pārsprādzis burbulis

Mūsu skolā beidzies “burbuļu laiks”. Cik noprotu, tika atmests ar roku epidemioloģiskajai drošībai, jo tagad vairāk kā tūkstotis skolēnu katru starpbrīdi dodas uz mācību priekšmeta kabinetu kā agrākos laikos.

Skolēnu darbu izstāde

Gandrīz divus gadus dēļ kovida, attālinātajām mācībām un “klašu burbuļiem”, lai skolēni nedrūzmētos, pie vestibila sienas nebiju likusi labākos zīmējumus. Pamazām atjaunoju šo tradīciju, nelielu atpūtas stūrīti pārvēršot nedaudz mājīgāku. Vēlējos, lai skolēni šajā drūmajā periodā kaut vai tādā veidā izjūt pacilātību un prieku par saviem darbiem, kā arī to, ka viņi šeit tiek gaidīti kā mājās.