Ziemotā kovidlaika izklaide

Neliels izbrauciens ārpus savas dzīvesvietas šajos laikos skaitās jau izklaide. Abi ar vīru devāmies uz Rīgu, lai šo to nopirktu būvmateriālu veikalos. Kad tik ilgi nosēdēts mājās (vīram attālinātais darbs), saistošs šķiet pat tūkstošiem reižu redzētais pa mašīnas logu.

Vīrs pievērsa uzmanību, ka posmā no Višķu ielas (Ķengaraga gals, kas atrodas netālu no Rumbulas) līdz pat t/c Akropole, daudzstāvu mājas – vismaz tās, kas uzceltas līdzās dzelzceļam, izskatās pelēkas un nolaistas. It kā tās 40 pastāvēšanas gadu laikā nebūtu piedzīvojušas nekādus acij tīkamus uzlabojumus. Vienīgā māja, kas varēja lepoties ar nosiltinātu sānsienu, atrodas tieši pirms Akropoles. Mazpilsētas šajā ziņā Rīgas māju apsaimniekotājiem “izgriež pogas”.

Un ceļš kāds bedrains. Ak, dievs! Aiz Salaspils, sākot no Dārziņu meža, rodas sajūta, ka brauc pa kaut kādu Krievijas sādžu, nevis esi iebraucis valsts galvaspilsētas teritorijā. Nav jau brīnums, ka Latvijā vidējais automašīnu vecums 14 gadi. Jaunāku būtu žēl sabendēt uz tādiem ceļiem.

Skarbā pieredze

Meita šodien voluntēja Rīgas Stradiņu slimnīcas Otorinolaringoloģijas nodaļā, kopā ar rezidentūras studenti aprūpējot kovida slimniekus. Lai varētu apmeklēt slimo palātas, bija jānoģērbj savas drēbes līdz pat apakšbiksēm un jāietērpjas speciālā “kosmonautu” apģērbā, kas, beidzot vizīti, tika izmests atkritumu tvertnē. Pēc slimo vizītes, ievērojot epidemioloģisko drošību, viņai nācies iet arī dušā.

Stāstot par dienā pieredzēto, meita vairākkārtīgi atkārtoja, ka nemaz nebija domājusi, ka tik šausmīgi izskatīsies smagi slimie kovidslimnieki, kas teju ir uz miršanas robežas. Viņai vajadzējis tīrīt kādam vecam vīram mutē ielikto elpošanas caurulīti… “Mam, tu saproti! Tas cilvēks pūst no iekšpuses!”

Saldumi atpūtai

Visu dienu meitas dzīvokļa virtuvē, kāpelējot uz augšu un leju, abi ar vīru likām piekarināmos griestus. Lai izbaudītu atlikušo svētdienas vakaru un nosvinētu godam padarīto darbu, vīrs nopirka manas mīļākās Laimas klasiskās liķiera konfektes “Prozit”. Vislielāko garšas baudu man sagādā ar alkoholu piesūcinātais cukurs šokolādes iekšpusē.

Agrais brauciens uz Rīgu

Lai meitai rīta agrumā nevajadzētu stumdīties pa sabiedriskajiem transportiem (omikrona perēkli), pieteicos uz Stradiņa slimnīcu, kur notika klātienes nodarbība, aizvest ar mašīnu. Meitai tika dota iespēja stundu pagulēt siltumā un palikt sausām kājām, jo visu nakti snigušais slapjais sniegs, gājēju ceļus bija pārklājis ar zampīgu sniegūdeni.

Sniega bumbu aleja

Nūjoju pa gājēju ceļu, kur traktoriņš sniegu sašķūrējis, abās ceļa pusēs veidojot sniega bumbu rindas.

No Ogres uz Tīnūžu pusi.

No Tīnūžu puses uz Ogri. Dzeltenā ēka - Ogres Ledus halle.

Slēpošana lietū

Kaut arī līņāja, vakarpusē pāri deviņiem abas ar meitu aizgājām uz mežu paslēpot. Atceļā dažas minūtes pirms desmitiem tika izslēgts meža trases apgaismojums. Labi, ka bijām no meža jau tikušas laukā un slēpojām gar apgaismotu šoseju.

Tā arī palikām neziņā

Meitai sāka sāpēt kakls. Šajā laikā nemaz vairs netiek pieļauts, ka tā varētu būt parasta saaukstēšanās. Uzreiz raisījās domas tik vien kā par kovidu. Testā gan iezīmējās tikai viena svītriņa. Ko var zināt? Arī testi kļūdās.

Nevienlīdzība

Pedagoģiskajā sēdē tika izklāstīti kārtējie epidemioloģiskās drošības jaunumi. Tika pieminēts –, ja kāds no bērna tuviniekiem saslimis ar kovidu, bērns nenāk uz skolu, bet ievēro tik un tik dienu pašizolāciju. Pajautāju, kā jārīkojas skolotājiem, ja kāds viņa ģimenē saslimis ar kovidu. Atbilde izraisīja kolēģos sašutumu – skolotājiem tādā gadījumā tik un tā jāiet uz skolu.

Toties valdības vīri jau vairākus mēnešus sēdes rīko attālinātajā režīmā un attālināti (no mājām) lemj, vai skolotājiem skolās vajadzētu atteikties no masku valkāšanas, vai nevajadzētu.

Izvēles iespējas

Pieteicu visu ģimeni vasaras ceļojumam ar “Impro”. Kad bija jāizvēlas, kas ar ko divvietīgajos istabiņu numuros gulēs, sāku smieties par vienu no piedāvātajām opcijām – “atsevišķa gulta ar vīrieti no citas rezervācijas”. Pajokojos vīram, ka izvēlēšos šo iespēju.