Policistu klātbūtne

Uz matemātikas eksāmena aplokšņu atvēršanas laiku ieradās pārstāve no Izglītības kvalitātes valsts dienesta un divi policisti. Skolotāji jutās neomulīgi, kamēr šķiroja no aploksnes izņemtos matemātikas eksāmena materiālus. Aiz muguras stāvošie policisti izskatījās tik draudīgi, it kā skolotāji būtu kādi noziedznieki, kas jāuzrauga un jāapsargā.

Pofigs

Zinādama par saspringto augusta mēnesi, visus iepriekšējos gadus pirms iešanas atvaļinājumā biju pilnībā sagatavojusies nākamajam mācību gadam. Šogad ir pirmais gads, kad man ir pilnīgs pofigs. Nedzīvošu nākotnei, bet dzīvošu tagadnei – kā  lielākā daļa man apkārt.

Uts

Meita izmisusi whatsappā atrakstīja: “Super! Es sev uz jakas atradu uti (..), kas nozīmē, ka man varbūt arī matos ir utis. Jo mums pacienti ir bomži, un viņi utaini ierodas. Fuj, fuj, fuj! Man tik pretīgi. Cerams, ka nebūs mati jāskuj nost vai kaut kas tāds. (..) tāpēc vien labi, ka neaizgāju uz narkoloģiju (domāta – rezidentūra). Varbūt katru otro nedēļu utis būtu, ja tik ātri es noķēru pa trim dienām. Un es pat baigi nevienu pacientu neaiztiku, tikai pasaucu kabinetā un ievācu anamnēzes/konsultēju. Un pie dažiem gultā apsēdos parunāt (..).”

Vakarā pēc darba meita atbrauca pie mums. Nosēdināju viņu dušā uz bļodas un pa mazām matu šķipsnām ķemmēju garos matus. Meklēju utis, kaut nekad dzīvē tās neesmu redzējusi. Pēc pusstundas, kad visi mati bija krustu šķērsu pārķemmēti un secināts, ka tajos nav nevienas dzīvas radības, meita izteica varbūtību, ka uz jakas iespējams nemaz nav bijusi uts, bet kāds cits kukainis, jo arī viņa utis redzējusi tikai bildēs.

Zāļu sindroms

Aprīļa vidū tēvu biju aizvedusi uz kārtējo vizīti pie neirologa, kas specializējies Parkinsona slimības ārstēšanā. Tika izrakstītas citas zāles.

No sākuma domājām, ka tēvu slikti ietekmē maija mēneša karstumi. Kad sutīgais laiks beidzās, tēva pašsajūta neuzlabojās, kā bija cerēts. Tad sākām domāt, ka nespēks, ēstgribas zudums, novājēšana, apātija un nogurums varbūt ir saistīti nevis ar laikapstākļiem, bet gan ar zāļu nomaiņu. Meita internetā palasīja ārvalstu mediķu rakstus un konstatēja, ka neirologs pieļāvis kļūdu, jo zāles bija jānomaina pakāpeniski, nevis vienā dienā. Tēvam no iepriekšējām zālēm bija radusies atkarība, kuru vajadzēja samazināt pakāpeniski, pretējā gadījumā parādījās sindroms, kas izraisīja sliktu pašsajūtu.

Šodien tēvu vēlreiz aizvedu uz vizīti pie šī paša ārsta. Kabinetā iegājām trijatā. Tēvs, es un meita. Kad meita pateica savu pieņēmumu par zāļu sindromu, ārsts palika nikns. Uz galda nosvieda pildspalvu un strupi noteica, lai ārstējot pati. Tad ilgi kaut ko meklēja datorā…

Pirmo reizi vizīte ilga 30 paredzētās minūtes. Parasti mēs maksājām 60 vai 70 eiro par 5-7 minūtēm. Un izrādās, ka šim ārstam ir arī valsts apmaksātās vizītes (tēvu pierakstīja uz atkārtotu vizīti pēc mēneša), kaut Paula Stradiņa poliklīnikas reģistratūrā jau vairākus gadus apgalvo pretējo.

Biju pateicīga meitai par klātbūtni vizītē, jo beidzot ārsta augstprātība tika aplauzta. Atceros, kā vienas vizītes laikā viņš vairākas reizes klaji žāvājās, kad stāstīju, kā tēvam klājas.

Var jau pateikt, lai sameklējam citu neirologu. Diemžēl neirologi, kas specializējušies Parkinsona ārstēšanā, internetā uzrādās tikai divi.

Nepamatotais rentgens

Izlaidu sev cauri rentgena starus. Bez pamatota iemesla. Tikai, lai skolas darbam nokārtotu ikgadējo medicīnisko izziņu. Kad reiz beigsies skolotāju apstarošana? Tā jau mēs stāvam uz izmiršanas sliekšņa.

Pirmā garāžas kārtošanas diena

Izskatās, ka arī šogad lielākā daļa atvaļinājuma paies iepriekšējās paaudzes savākto krāmu šķirošanā. Uzsāku tēva garāžas kārtošanu. Droši vien te būs jāpavada vismaz nedēļa no rīta līdz vakaram, grupējot atkritumus pa zortēm. Vienīgā cerība, ka starp krāmiem atradīšu kādu aizvēsturisku vecvecāku mantojumu.

Šodien uzsāku mazo kastīšu (arī jogurtu un margarīna trauciņu) šķirošanu. Naglas un skrūves savācās tik daudz, ka ietilptu divos spaiņos. Diez, vai šādus sīkumus pieņem metāllūžņu uzpirkšanas punktos?

Būvgružu šķirošana

Lai izvairītos no gaišo botiņu sasmērēšanas ar dubļiem, vakar pēc lietus kārtējo reizi nācās lavierēt pa bedraino garāžu kooperatīva ceļu. Un tad man prātā ienāca ģeniāla doma, kas ļautu “noķert divus zaķus vienlaicīgi”.

Skaldot dārza siltumnīcas betona pamatus, bija savākti jau vairāki baltie maisi ar nelielām betona atlūzām. Šodien visus maisus pārskatīju, sadalot atsevišķi lielākas un mazākas betona atlūzas – sašķiroju pēc lieluma gluži kā kartupeļus rudenī. Vēlāk mazās atlūzas kopā ar oļiem aizvedu līdz garāžai uz iebēru izdangātajās bedrēs. Tādā veidā pakāpeniski uzlabošu ceļu, kā arī ieekonomēšu līdzekļus, jo par betona nodošanu atkritumos būs mazāk jāmaksā.

Netradicionalitāte pat bērnu rotaļās

Vakar Rīgā notika ikgadējais praida (LGBT) gājiens. Nezinu, vai tā ietekmē vai nesaistīti ar to, bet, strādājot dārzā, mani pārsteidza divu apmēram sešus gadus vecu kaimiņu puišu saruna spēles laikā: “Mans karavīrs būs puisis, bet ar svārkiem…”