Interesantais pret neinteresanto

Uzvedos tāpat kā skolēni. Pedagoģiskās sēdes daļā, kur pa mācību jomām tika demonstrēti un analizēti šī gada sekmju grafiki, paslepus telefonā atļāvos caurlūkot ziņas. Zinu, ka tā ir necieņas izrādīšana, bet bija bezgala garlaicīgi.

Sieviešu vārdi

Sieviešu vārdos nosaukti augi, dabas parādības, zvaigznes, dzīvnieki, mājsaimniecības preces… Meita whatsappā atsūtīja bildi ar darba vietas podu. Nav patīkami savu vārdu redzēt tādā vietā.

Dzīve – atkarība

Pastāv atkarība no vielām, piemēram, tabakas, alkohola, narkotikas, medikamentiem. Un pastāv atkarība no procesiem, piemēram, no viedierīču lietošanas, datorspēlēm, azartspēlēm. Kā var zināt, kura ir labā un kura ir sliktā atkarība? Kādā pozīcijā ierindojas, piemēram, saldumu atkarība, kafijas atkarība, iepirkšanās atkarība, sportošanas atkarība un seksa atkarība? Un kā ar darbu? Vai darbs, ko dzīves laikā nākas pildīt vismaz 40 stundas nedēļā 40 gadu garumā, nerada atkarību? Vai arī darbs ir tikai kā dzenulis pēc naudas atkarības?

Visa mūsu dzīve ir viena liela atkarība!

Otrā diena tēva garāžā

No rīta līdz vakaram bez pusdienu pārtraukuma turpināju vakar iesākto – šķiroju tēva garāžā krāmus, tādā veidā lietderīgi izmantojot lietainās dienas. Vienu brīdi, kad viss no plauktiem tika izvilkts laukā, konstatēju, ka mantu tik daudz, ka man vairs garāžā neatliek vietas, kur pārvietoties.

Kā iebraucu šķiroto atkritumu laukumā (šodien te biju vairākas reizes), tā sāka pamatīgāk līt. Pieņēmēja jau smējās, ka katru reizi atvedu lietu. Arī vakar, kad sāku no mašīnas krāmēt laukā atkritumus, sāka gāzt.

Trīs reizes vedu metālus uz metāllūžņu nodošanas punktu (nekad agrāk to nebiju darījusi). Nu jau māku atšķirt ne tikai alumīniju, svinu un skārdu, bet arī nerūsējošo tēraudu, varu (kaparu), misiņu un melno metālu.

Kad pārrados mājās, vīrs teica, ka esmu palikusi sirmāka. Manus lietū saskrullējušos matus bija apsēduši putekļi.

Trešā diena tēva garāžā

Tāda garāža izskatījās pirms divām dienām, kad sāku to kārtot. Kopskaitā 8-as reizes braucu uz šķiroto atkritumu laukumu un 4-as reizes braucu uz metāllūžņu nodošanas punktu. Pirms aiziešanas pensijā tēvs strādāja par atslēdznieku, tāpēc garāža pārkrāmēta ar dažādiem darbarīkiem, tēva metinājumiem un ganjaukādreiznoderēs krāmiem (to bija visvairāk). Cik kopumā kilogramus šo trīs dienu laikā esmu pārcilājusi – nezinu. Tikai zinu, ka metāllūžņos aizvedu nodot ap 700 kilogramiem. Visus metālus gan pati sakrāvu mašīnā, gan pati placī izkrāvu no mašīnas laukā. Paldies manai večiņai – 19 gadus vecajam Opel Astra Station Wagon. Bez ietilpīgā bagāžnieka būtu kā bez rokām.

Vienā no plauktiem uzgāju gadu desmitiem vecas eļļu un dažādu nenosakāmas izcelsmes smērvielu un šķidrumu pudeles. Šķiroto atkritumu laukumā pieņēma tikai eļļu, kas sapildīta PVC traukā. Izvēlējos palielu plastmasas kanniņu un salēju tajā vienkopus dažādas konsistences eļļas no vismaz 10 pudelēm. Ar katru liešanas reizi baidījos, lai tik eļļas vietā neielietu kaut ko sprādzienbīstamu.

Es to paveicu!!! Tāda garāža izskatās pēc trīs dienu kārtošanas. Atliek vien uz bīstamo atkritumu organizāciju “BAO” aizvest nodot nezināmās izcelsmes ķīmiskās smērvielas un šķidrumus (pagaidām nolikti uz grīdas labajā garāžas pusē).

Mūžīgi kopā – priekos un bēdās

Palika žēl mammas, jo pēdējos gadus viņas dzīve pakārtota tēva vajadzībām – jāpalīdz apsēsties, piecelties, nomazgāties, saģērbties. Parkinsona slimībai raksturīgs muskuļu stīvums un kustību ierobežojums.

It kā skumji, bet neizbēgami

Bērni aizbraukuši saulgriežu brīvdienas svinēt pie saviem draugiem, tāpēc nolēmu pēcpusdienu pavadīt dārzā kopā ar saviem vecākiem. Kaut arī tēvs teic, ka ir samierinājies ar domu, ka mēs dārzā jaucam nost veco stikla siltumnīcu un mūra šķūnīti, ko viņš kādreiz cēlis, redzēju acīs skumjas. Tik daudz darba, laika un cerības ielikts… Šī situācija man atgādina Blaumaņa Indrānus, kur jaunie lauž un zāģē visu, ko iepriekšējā paaudze radījusi. It kā skumji, bet neizbēgami.

Klusais Līgo vakars

Līgo vakarā kopā ar vīru aizbraucām līdz Ikšķilei. Sēdējām uz laivu piestātnes dēļiem, šūpojot kājas virs ūdens. Vērojām saulrietu un barojām pīli ar pīlēniem.

Apkārt neierasts Līgo vakara klusums – ne cilvēku, ne ugunskuru. Jau vairākus gadus arī Ogres centrā netiek dedzināts lielais ugunskurs. Tas vismaz radīja svētku sajūtu un kopā būšanu tiem, kam nebija iespēja citur kur aiziet vai aizbraukt.