Ceļojums uz Stokholmu (2)

* Rīta saule apspīdēja nelielas saliņas ar mazām koka mājelēm. Pieņemu, ka tās ir turīgāko zviedru “vasarnīcas” jeb makšķernieku namiņi.

* Stokholma ietērpusies rudens krāšņajā lapu rotā.

* Parkā baroju bezbailīgos baložus.

* Izbraucu ar metro vairākas pieturas, lai redzētu staciju māksliniecisko noformējumu.

Kas nogurdina skolotāju?

Palūdzu, lai meita 12-to klašu skolēniem pastāsta par medicīnas studijām. Pēc stāstījuma no meitas saņēmu ziņu – “Būt skolotājam vairāk nogurdina nekā būt psihoterapeitam, jo garlaicīgi vienu un to pašu stāstīt. Es jau 2x pastāstīju un otrajā reizē piekusu...”

Pirmā un pēdējā diena

Pirmā diena, kad mašīnai no loga nācās skrubināt ledu.

Pēdējā diena, kad devāmies uz mežu sēņot.

Klasiski skaista mušmire.

26

Meitai dzimšanas diena un darbs līdz pat vēlam vakaram. Pieaugušajiem ne vienmēr laiks uzrīkot svinības svinamajās dienās.

Atmiņas karte

Aiznesu uz skolu 12-tajiem parādīt savu veco podziņtelefonu kolekciju. Biju iedomājusies, ka telefoni tiks paņemti rokās, apskatīti no visām pusēm un nolikti vietā. Liels bija pārsteigums, ka puiši (atgādināšu, ka tā bija 12-tā klase) bez lūguma, vai to drīkst darīt, sāka rakāties pa telefona “iekšām”. Kad atgriezos mājās, dēls konstatēja, ka no viņa vecā telefona pazudusi atmiņas karte.

Kam ievajadzējusies veca atmiņas karte? Lai arī pēc izmēra mazs sūdiņš, tā tomēr skaitās piesavināšanās (zagšana). Vai tiešām kāds bez sirdsapziņas pārmetumiem taisās pētīt, kas “lācītim vēderā”? Gluži kā lūriķis, kas slepeni vēro pa atslēgas caurumu.

Lai arī neloloju cerības atgūt paņemto, skolēnu dienasgrāmatās ierakstīju šādu tekstu: “Tam, kurš no manis atnestā vecā mobilā telefona izņēma atmiņas karti, lūgums to atgriezt atpakaļ.”

Atmiņas kartes (2)

Divi puiši atnesa divas piesavinātās atmiņas kartes. Divas. Nevis vienu. Tas nozīmē, ka paņemts tika nevis netīšām, bet tīšām. Protams, ka nedusmojos. Drīzāk biju priecīga, ka nemētāsies pa pasauli.

Optimisms pret pesimismu

Citreiz vīra piesardzība un pesimisms sāk kaitināt. Tādos gadījumos mēģinu atspēkot pēc viņa ieskatiem radušos bezizeju, piedāvājot citu risinājumu. Uzskatu, ka jebkurā situācijā iespējams saskatīt pozitīvo un rast risinājumu.

Pārdomas par nāvi

Pirms došanās uz lidostu, uz mirkli ieskrēju pie vecākiem. Tēvs izskatījās saguris no slimības un vecuma. Dzīves atvēlētā baterija jau atrodas uz izlādēšanās robežas.

Droši vien labāk, ja nāve piezogas lēnām, ļaujot cilvēkam ar šo domu aprast un pieņemt. Labāk lai tā piezogas laikā, kad iestājies totāls dzīves apnikums.

Ceļojums (1. diena)

Tik skaļu lidojumu piedzīvoju pirmo reizi. Bērnu radītais troksnis un aizmugurē sēdošo draudzeņu skaļās sarunas traucēja plānoto grāmatas lasīšanu. Nākamajā reizē līdzi būs jāpaņem ausu aizbāžņi.

Krēslojot Malagas debesis virs kalniem iekrāsojās koši sārtas, bet vecpilsētai līdzās esošā osta kā grezna jaunkundze ietērpās mirdzošu lampiņu virtenēs.

Ceļojuma aprakstu lasīt šeit.

Ceļojums (2. diena)

Gibraltāra klints mūs sagaidīja ar mākoņa cepuri galvā, bet dienas gaitā pārsteidza ar grandiozo Sv. Miķeļa alu un 2. Pasaules kara tuneļu sistēmu.

Ceļojuma aprakstu lasīt šeit.