Ēšana disfāgijas gadījumā

Internetā uzmeklēju informāciju, kādi ieteikumi jāievēro, lai cilvēkiem, kam ir rīšanas problēmas (disfāgija), mazinātu aizrīšanos ar pārtiku:

* pirms ēšanas un pēc ēšanas jāiztīra mute no aplikumiem;
* ēdot jāsēž taisnu muguru (90⁰ pozā) un zods jānolaiž uz leju;
* jāēd šķidrs ēdiens mazām porcijām, bet bieži;
* pēc ēšanas sēdus pozīcijā jāatrodas vēl 30 minūtes.

Pēc sejas masāžas

Pēc seja masāžas sejas līnijai tuvāk esošo matu saknes klāj taukains spīdums. Tādās reizēs klusām pie sevis lūdzos, lai pa ceļam līdz mašīnai nesatiktu kādu paziņu, jo neesmu radusi staigāt apkārt taukainiem matiem.

Antisocializēšanās

Izvairos no satikšanām un sarunām ar kolēģiem. Diez vai mana antisocializēšanās, kas ar katru gadu kļūst arvien izteiktāka, nav kaut kāda psiholoģiska problēma?

Iekšējais smagums

Mani pārņēmis iekšējs smagums. Esmu nogurusi no spriedzes.

Parkinsona slimība progresējusi. Barību (arī šķidru) norīt bez aizrīšanās tēvs vairs nespēj. Barība nonāk elpvados, un tas viņam izraisa atkārtotu bronhu un plaušu iekaisumu. Pēc vairākiem mēģinājumiem, iesaistot pat anesteziologu, tēvam atkal caur degunu tika uzlikta barošanas zonde. Piekodinājām, lai šoreiz to pa miegam neizrauj.

Tā viņš gulēja ar trim caurulītēm – viena no deguna, viena no vēdera un viena no rokas.

Rīta buča

Nespēju nomierināties. Pirms skolas aizbraucu līdz slimnīcai, lai kaut uz mirklīti paskatītos, kā tēvs jūtas. Katru reizi ar bažām ienāku istabiņā domādama, vai būs vēl dzīvs.

Nobučoju un steidzos uz darbu. Kāda sanitāre pārmetoši kolēģēm nokomentēja: “Vai viņa te nakšņo?”

Pie tēva

Tēvs arvien bezcerīgāks. Ārprātīgi novājējis. Kā koncentrācijas nometnē. Un bezspēcīgs. Knapi acis atver vaļā.

Personāls neatsaucīgs, ar mums nevēlas runāt. Šķidro ēdienu caur zondi ar šprici ielaiž 30-40 minūtes pēc ēdiena atnešanas, kad tas jau kļuvis vēss un tikai tad, kad vairākkārt esam lūgušās. Vai 7-as reizes dienā tiek dotas nepieciešamās Parkinsona zāles, mēs nemaz nezinām. Dzirdam tikai atbildi: “Mums nav laika. Jūs neesat vienīgie. Mums 40 pacienti.”

Jau otro dienu uz galda līdzās tēva gultai stāv proteīna dzēriena pudelīte. Vai tā nolikta tikai skata pēc, vai paredzēts to lietot, nezinām. Ar pildspalvu tās apakšpusē ievilku divus krustiņus. Ja arī rīt šī pudelīte stāvēs uz galda, celšu traci.

Raudot tēvam teicu: “Piedod. Mēs nezinām, kā tev palīdzēt. Mēs tevi gribētu paņemt uz mājām, bet nevaram.”

Cīņa par tēvu

No uztraukuma kuņģis galīgi aizgājis šķērsām.

Pirms darba aizbraucu uz slimnīcu, lai aprunātos ar vecāko medicīnas māsu, kuras pakļautībā visas slimnīcas māsas. Teicu, ka es neko nepārmetu, jo saprotu, ka medicīnas personālam daudz darba. Tieši tāpēc mēs ar mammu nākam tik bieži uz slimnīcu, lai palīdzētu aprūpēt tēvu. Pateicu viņai, ka drīzāk vēlos pastāstīt par savām sajūtām, kas kā piederīgajam rodas, nākot apciemot sev tuvo cilvēku. Mēs nezinām, vai viņš lieto visas nepieciešamās zāles, vai viņš tiek pabarots u.tml. Vecākā medicīnas māsa pateicās, ka nenāku pie viņas ar sūdzībām vai kā citi – ar televīzijas raidījuma “Bez tabu” iesaisti, bet vienkārši izstāstu savas sajūtas.

Kad pēcpusdienā abas ar mammu aizgājām pie tēva, bija jūtamas izmaiņas – gan tēvs izskatījās labāk, gan māsiņa izstāstīja, kas viņam darīts. Un proteīna dzēriena pudelīte beidzot bija redzama darbībā.

Vētra

Ko cilvēks gandrīz mēnesi nekustīgi guļot domā?

Jautāju tēvam, vai viņš redz sapņus. Teica, ka redzējis kuģi, kas dodas uz Brazīliju, un jūrā bijusi vētra. Tēvs jaunībā bijis jūrnieks. Apbrīnoju viņa iekšējo spēku cīņā ar savas slimības vētru.

Siltā midziņā

Kā ierasts, pamodos pirms 8-iem, taču līdz pulksten 12-iem nelīdu laukā no gultas. Nevēlējos pazaudēt siltuma sajūtu. 

Kad tevi uzdod par muļķīti

Ir cilvēki, kuriem patīk kaut kādā ziņā būt pārākiem par citiem. Miera labad tādās reizēs notēloju muļķīti/nezinīti, ļaujot tam cilvēkam domāt, ka viņš dominē pār mani.