Vainas apziņa (2.)

Lisabona būs kļuvusi par manu bēdu pilsētu. Ik pa laikam raudāju. Varbūt tomēr nevajadzēja braukt?

Tēvs pa nakti pats sev izrāvis caur deguna nāsi ielikto barošanas zondi. Palūdzis mammai, lai visa ģimene atnāk pie viņa uz slimnīcu atvadīties.

Ceļojums uz Lisabonu (3. diena)

Vasarā braucot uz Skotijas Orkneju salām, klinšu kraujās mēģināju saskatīt Atlantijas tuklīti (Puffin), kas skaitās Orkneju salu simbols. Neizdevās. Toties Atlantijas tuklīti, man par lielu pārsteigumu, ieraudzīju Lisabonas Okenārijā.

Atlantijas tuklītis.

Ceļojuma apraksts šeit.

Uztraukumi

Jo tuvāk lidojums uz mājām, jo lielāki uztraukumi. Nomoka domas, vai paspēšu uz ģimenes atvadām no tēva. Vismazāk vēlētos, lai viņš nomirtu manā dzimšanas dienā.

Krievijas -  Ukrainas karš (1000. diena)

1000 dienas... Karš kā smagums gulst visam pāri.

Skumjākā dzimšanas diena

Pieci vistuvākie – mamma, vīrs, meita, dēls un es – atnācām uz slimnīcu atvadīties no opīša (mana tēva). Sajutos kā agrākos laikos, kad visi seši kopīgi sanācām svinēt ģimenes svētkus. Māte tēvam centās iebarot kartupeļu biezeni. Tas bija manas dzimšanas dienas tortes aizvietotājs.

Cerība

Labi, ka skola un mājas atrodas netālu no slimnīcas. Lavierējot starp stundām, mammu trīs reizes vedu uz slimnīcu, lai viņa pabarotu tēvu. Tēvs jutās nedaudz mundrāks, un mammas balsī bija jaušama cerība.

Slapjdraņķis

Pirms trim dienām, sēžot parkā uz soliņa, izbaudīju Lisabonas vasarīgo siltumu, bet šodien – Latvijas slapjdraņķi ar sniegu un lietu.

50+ tusiņā

Aizbraucu uz kursabiedru tusiņu – pasākumu, kas sāpīgi atgādināja par mūsu vecumu. Toreiz 18, bet tagad 50+. Jaunie pasmīnētu redzot, kā 80-to un 90-to gadu mūzikas ritmā disko soļus izlēkā iesirmas kundzītes un bārdaini tēvaiņi. 

Mežacūku bariņš

Naktī braucot no kursabiedru tusiņa, autoceļu aizšķērsoja prāvs mežacūku bariņš (8-10). Apstājos, lai pagaidītu, kamēr noies nost no braucamās daļas. Vairākkārtīgi slēdzu ārā un iekšā tālās gaismas, bet mežacūkas nelikās traucētas. Tā es uz ceļa tumšā meža ielokā stāvēju un gaidīju vairākas minūtes. Labi, ka aiz manis neviens nebrauca.

Esam padevušās

Tēvs atkal mokās. Ēst grib, bet nespēj norīt, jo rīklē burbuļo šķidrums, kas, viņu sakustinot, ietek elpceļā un aizcērt elpu. Un tad viņš izmisīgi elsdams un klepodams tver gaisu. Sāpīgi noraudzīties, jo apzinos, ka neko nespēju palīdzēt. Arī medicīnas personāls nav sevišķi ieinteresēts.

Ar mammu trīs reizes dienā ejam pie tēva un katru reizi ar bažām, vai izturēs līdz nākamajai mūsu vizītei. Esam padevušās. Neziņa, kas nelaiž vaļā jau ceturto nedēļu, no uztraukuma kuņģi rauj čokurā.

Pie tēva

Diena sadalīta trīs daļās. Mammu pie tēva uz slimnīcu vedu pulksten 8-os, 13-os un 18-os. Drīz slimnīcā būs pagājusi otrā nedēļa, bet uzlabojumi nav jūtami. Māc bažas, ka disfāgijas jeb rīšanas traucējumu dēļ tēvs nomirs no bada. Slimnīcā neviens nepalīdz ar ieteikumiem, kā palīdzēt uzņemt uzturu. Viņš badojas jau ceturto nedēļu.