Iekšējs nemiers

Iekšējs nemiers urda visu laiku. Apzinos, ka jebkurā mirklī var piezvanīt māte ar sliktu ziņu. Tēva veselība svārstās pat dienas ietvaros – it kā šķiet, ka jau kļūst nedaudz labāk, un tad atkal kritums.

Vainas sajūta

Vai man būtu jājūtas vainīgai, ka braucu plānotā četru dienu ceļojumā, kamēr mamma iznes visu smagumu ar slimo tēvu? Vai man tamdēļ būtu jāapstādina savi dzīves plāni, jo pastāv varbūtība, ka tēvs tajā laikā var nomirt?

Viņš esot viņas zelta gabaliņš

Aptuveni divus mēnešus nebija ģimenes ārstes, tāpēc ārstējāmies, kā paši mācējām. Pirms dažām dienām darbu uzsāka jauns puisis. Izsaucām uz mājām pie tēva, jo mūs uztrauca ne tikai paaugstinātā temperatūra, kas turējās jau divas nedēļas, bet arī tas, ka tēvam kaklā burbuļoja šķidrums, ko viņš nespēja norīt. Ēdiens pa degunu tecēja ārā. 

Tēvs ar ātrajiem tika aizvests uz slimnīcu. Mani kopā ar viņu uzņemšanā neielaida, kaut biju līdzi paņēmusi universiālo pilnvaru, kas apliecina, ka varu pārstāvēt tēva intereses. Nezinu, kā tēvs sazinājās ar ārstu, jo viņa teikto saprast pagrūti.

Mamma bezspēcībā raudāja, jo ļoti mīlot tēvu. Viņš esot viņas zelta gabaliņš.

Diena bez telefona

Lai gan skolā noritēja akcija “Diena bez telefona”, sapratu, ka šodien bez telefona iztikt nevarēšu. Noslēpu plauktā un ik pa brīdim ielūkojos, vai nav pienācis zvans no mātes.
 

Neliels prieciņš

Vīram dzimšanas diena. Vakarpusē ciemos atbrauca meita ar draugu. Vismaz uz stundiņu mūsmājās ienāca prieks.

Pretizgulējumu matracis

Slimnīcā izkaroju tēvam gultu ar matraci, kas paredzēts pret izgulējumiem. Izrādās, ka tādi matrači nodaļā ir tikai divi. Ir jācīnās par to, kas pienākas. Es neprasu neko tādu, kas valsts līmenī nav paredzēts slimnieku kopšanā.

Bailes pazaudēt abus

Atrados Lisabonā, bet manas domas lidinājās pavisam citās tālēs. Vairākkārt zvanīju mammai, kas, izsmēlusi spēkus, jo vairākas dienas nebija ne kārtīgi gulējusi, ne ēdusi, izmisīgi centās trīs reizes dienā apmeklēt slimnīcu, lai pabarotu tēvu. Sāku baidīties, ka, tā turpinoties, varu pazaudēt abus.

Ceļojums uz Lisabonu (1. diena)

Grūti aptvert, ka līdzās lapotiem kokiem jau novembra vidū majestātiski uzslieta zeltīta Ziemassvētku egle.

Ceļojuma apraksts šeit.

Vainas apziņa (1.)

Vainas apziņa tik klātesoša. Dēls mierināja, ka nevaram ietekmēt situāciju.

Māte noraudājusies, jo tēvam esot palicis sliktāk. Neko nevarot norīt – viss nākot atpakaļ. Un pirkstu gali palikuši zili. Piekritusi, ka tiek pieslēgta plaušu ventilācija un ievietota barošanas zonde. Visbeidzot saslēgts ar daudzajām caurulītēm, tēvs mammai pārmetoši pajautājis: “Ko tu ar mani izdarīji?”

Zvanot mierināju, lai tikai nevaino sevi, jo darījusi visu, kas bijis viņas spēkos. Mammai tik ļoti šobrīd pietrūkst mans klātesošais atbalsts. Raudāju.

Ceļojums uz Lisabonu (2. diena)

Atlantijas okeāns demonstrēja savu varenību, no visa spēka viļņus triecot pret stāvajiem klinšu krastiem.

Cascais kurortpilsētā.

Ceļojuma apraksts šeit.