Mana dienasgramata 2025

Nekā jauna

Jaunais gads, bet nekā jauna. Viss pa vecam. Lietus. Tumsa. Skumjas.


Kad trūkst dzīves mērķu

Dzīve paildzinās, un izvirzītie mērķi kļūst sasniedzami arvien jaunākā vecumā. Kas notiek tajā dzīves posmā, kad mērķi sasniegti, bet ķermeniskais vecums vēl nav iestājies?

Šobrīd nositu savu laiku bezdarbībā.


3. janvāris, piektdiena

04.01.2025.

Beidzot

Istabā caur biezajiem aizkariem iespīdēja rīta saulīte. Beidzot. Diena kļuva gaišāka un priecīgāka.


Par katru kaut arī niecīgu panākumu ir prieks

Tēvs abas rokas uzlika uz slimnīcas gultas sāna balstiem, mēģinādams no guļus stāvokļa piecelties sēdus. Sapratis, ka pats to nespēs, noliedzoši pakratīja galvu. Katra savā pusē turot pie padusēm, abas ar mammu piecēlām viņu sēdus 900 leņķī. Tēvs tā nebija sēdējis vismaz četras nedēļas. Pēc pāris sekundēm nolaidām guļus. Tad vēlreiz piecēlām un atkal nolaidām. Tā apmēram 8-10 reizes. Vēl mums izdevās viņu pagriezt uz viena un otra sāna, lai es pamasētu muguru.

Pēc decembra vidū divām pārciestajām operācijām no ilgstošas nekustīgas gulēšanas tēvs nevarēja palocīt ne rokas, ne kājas. Viss sāpēja. Šodien pārliecinājos, ka mani divu nedēļu pūliņi, viņu katru dienu masējot un vingrinot 20-40 minūtes, palīdzējuši (cik nu var palīdzēt Parkinsona 5. stadijā). Par katru kaut arī niecīgu panākumu ir prieks. Abas ar mammu uz mājām braucām cerīgā noskaņojumā.

Grāmatā, ko pašreiz lasu (“Anna O”; vērtējums šeit), kāda sieviete miegā nekustīgi guļ jau četrus gadus. Lai muskuļi neatrofētos, medicīnas māsiņa viņu vingrina divas reizes dienā. Izlasītais mani kaut nedaudz nomierināja, jo visu laiku uztraucos, vai 30 minūtes kustības var stāties pretim vairāk kā 23 stundām nekustīgas gulēšanas.
 

 

Mežā

 

Uzsniga pietiekami, lai varētu slēpot. Sezonu atklāju ar kritienu mīkstajā baltumā.

 

Tumsā starp egļu smuidrajiem stāviem vīdēja spožs mēnestiņš. Neviņus prātā iešāvās bērnības dzejolis – “Mēnestiņš, čigāniņš, caur eglēm sāk vērties; zaķīšu māte savus bērnus ved pērties...” (V. Plūdonis).

 

Atgriezās pēdējās dienās snaudošais dzīvesprieks.

Starp eglēm redzams mēnestiņš.


Baiļu pārvarēšana

Kopā ar dēlu un vīru aizgāju uz kultūras centru noskatīties slaveno latviešu animācijas filmu “Straume” (vērtējums šeit). Kamēr filmā kaķis, glābjoties no plūdiem, pievarēja bailes un iemācījās peldēt, tikmēr meita, bruņojusies ar purva kurpēm, bezbailīgi pievarēja purva takas.


Nebeidzamais riņķa dancis

Lai slimnieks izveseļotos, svarīgas ir ne tikai ārsta izrakstītās zāles un noteiktās medicīnas manipulācijas, bet arī pacienta apkope, ko nodrošina medicīnas māsas un māsu palīgi (sanitāri). Jau gandrīz divus mēnešus apmeklējot slimnīcā tēvu, diemžēl nākas secināt, ka atliek kaut vai vienai māsai pieļaut kļūdu, kā tā sāk atspēlēties. Kaut vai tas, ka tad, kad ielikta PEG caurulīte (barošana caur vēderu), barošanas procesā pacienta augšējai ķermeņa daļai jāatrodas vismaz 300 leņķi. Cik reizes redzēts, ka tēvs tiek barots, atrodoties guļus stāvoklī. Nav brīnums, ka liekā barība atkārtoti ietek elpošanas ceļos. Pēc tam ārste mums sūdzas, ka tēva plaušu iekaisumu nevar izārstēt, kaut tiek dotas spēcīgas antibiotikas, jo viņš, redz, esot novājināts un viņam slikta imunitāte.


Izmisums

Tēvs neatvēra acis visas manas vizītes laikā un nereaģēja uz manu klātbūtni, kaut mēģināju ar viņu runāt. Temperatūra 38,50C. Pie gultas sāna balsta piesietajā rokā iegriezusies sējuma rēta. Kājas un rokas atkal sarāvušās krampī.

Rīt tēvam dzimšanas diena. Tik daudzi gadījumi zināmi, kad cilvēki nomirst savā dzimšanas dienā.

Raudāju.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Ja mūsu domas materializējas, varbūt mirušie tās spēj lasīt. Tad arī mana dienasgrāmata kļūst par tiltu starp esamību un neesamību, starp dzīvajiem un mirušajiem.