Uzdevums: No skolotājas piedāvātajām tautas dziesmām izvēlēties trīs un visas trīs apvienot vienā zīmējumā.

 Skolēnu darbi:

Ko, runcīti, tu domāji, Uz akmens sēdēdams? Es domāju Rīgā braukt, Peles kraut vezumā. Pele čīkst, pele raud, Pelei rati saplīsuši. Pelei rati saplīsuši, Bērniem miegu vadājot. Gailīt's gāja ar vistiņu Sev vietiņu meklēties. Vista nesa paladziņu, Gailīt's vārtu atslēdziņu.

Es iejūdzu raibu zaķi Rakstītās kamanās; Lec zaķītis cilpu, calpu, Kamaniņas knipu, knapu. Ko, runcīti, tu domāji, Uz akmens sēdēdams? Es domāju Rīgā braukt, Peles kraut vezumā. Zirneklītis tīklu auda No smildziņas uz smildziņu; Piesargies, mušu māte, Tev bērniņi jāaudzē.

Aunu, aunu baltas kājas, Teku dārziņā. Plūcu, plūcu baltas rozes, Pinu vainadziņu. Ai, meitiņa, ai, meitiņa, Tev galviņa nesukāta! Cielaviņa ligzdu taisa Tavā galvas galiņā. Ai, zaļā līdaciņa, Nāc ar mani spēlēties: Tu dziļā jūriņā, Es ozola laiviņā.

Suns sita bungas, Kaķis stabulēja, Ķipars dancoja Raibām biksēm. Aunu, aunu baltas kājas, Teku dārziņā. Plūcu, plūcu baltas rozes, Pinu vainadziņu. Skaista mana brāļa sēta, Tik cēlā vietiņā. Kuplis auga ozoliņš, Pie bāliņa namdurvīm.

 Vecums: 5.-12. klase

 Darba ilgums: 2-3 mācību stundas

Nepieciešamie materiāli: A4 formāta papīra lapa, grafīta zīmulis, dzēšgumija, krāsu materiāli pēc izvēles.

Turpinājums ...

Turpinājums ...

Neteiksim, ka par izrādi biju sajūsmā. Drīzāk uztvēru to kā informējošu materiālu, kas sabiedrībai atrāda garīgi slima cilvēka ikdienas darbošanos un ģimenes locekļu (šajā gadījumā viss smagums gūlās uz viena cilvēka pleciem) garīgo, morālo, materiālo, piedodiet, bezatdeves ieguldījumu šī cilvēka labā, tādā veidā pārvelkot treknu svītru savai personīgajai dzīvei.

Stāsts ir par divām māsām – Ilzi un Ievu. Kad Ieva bija pusaudze, māte viņu aizveda uz sociālās aprūpes centru ar garīgās attīstības traucējumiem, kur viņa pavadīja vairāk kā desmit gadus. Ilze jau toreiz, atvadoties no Ievas zināja, ka pienāks laiks, kad atgriezīs māsu mājās. Ilze iestājās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā (īsti nenoticēju, jo šai skolai nav kopmītnes, bet Ilze pameta savas smirdīgās mājas), tad viņa pabeidza Zviedrus – Rīgas Ekonomikas augstskolu (Stokholmas Ekonomikas augstskolas filiāle Baltijas valstīs), kur apgūst ekonomiku un uzņēmējdarbību (atkal nenoticēju, jo studijas notiek par maksu, bet Ilze nāk no trūcīgas, nelabvēlīgas ģimenes), un visbeidzot – atrada labi apmaksātu darbu. Cik nopratu pēc telefonsarunām, tad Ilze bija vadošais speciālists uzņēmumā, kurā, iespējams, tika gatavoti reklāmas materiāli, kaut, kā iepriekš rakstīju, bija pabeigusi ekonomikas un uzņēmējdarbības augstskolu. Pie tam viņas alga, pēc visa spriežot, bija apmēram 2000 eiro uz rokas (neticu, jo šobrīdējos darba piedāvājumos pat programmētājiem nesola tik lielu algu, bet viņa ir tikai maketētāja).

Kad Ilze Ievu atveda uz īrēto dzīvokli, viņa sāka to intensīvi (drīzāk drudžaini) apmācīt, taču garīgi atpalicis cilvēks nespēj vienlaicīgi uztvert un atcerēties tik daudz informācijas. Un tas alfabēts ar politiķu vārdiem vispār bija kaut kas pilnīgi garām. Skatījos izrādi un domāju, ka šādi uzvedas un dzīves gudrības apgūst mazs bērns līdz 3 gadu vecumam. Tikai viņam, atšķirībā no Ievas, var redzēt ikdienas progresu.

Ja tā godīgi, tad nesaprotu, kā Ilze, kas ieguvusi tik labu izglītību, nespēja iepriekš paredzēt, ka, paņemot māsu dzīvot pie sevis, viņai vairs nekad nevarēs būt pašai sava ģimene – vīrs un bērni, jo visu savu laiku nāksies ziedot māsai. Vai tas ir to vērts? Ne velti izrādes beigās Ilze atzīst, ka pieļāvusi kļūdu.

Secinājums. Mēs nedrīkstam moralizēt par cilvēku, kas garīgi slimu ģimenes locekli ievieto aprūpes centrā, un mēs nedrīkstam moralizēt par cilvēku, kas nolemj savu dzīvi veltīt garīgi slima ģimenes locekļa aprūpei. Abiem viņiem taisnība. Abi rīkojas pareizi.

P.S. Visa izrāde tika izvilkta uz Ilzes Ķuzules-Skrastiņas rēķina, jo viņa teicami notēloja garīgi slimu cilvēku. Čempione! (teiciens no izrādes).

No 5 zirņiem piešķiru