No 5 zirņiem piešķiru

 

Romāns patiks tiem, kurus kalni pievelk gluži kā ar magnētu. Lasīju laikā, kamēr atpūtos Melnkalnē. Kalnu tuvums un brīnišķīgās ainavas palīdzēja labāk izjust grāmatā aprakstīto kalnu “garšu”.

Pjetro tēvs un māte auguši līdzās kalniem, taču dzīve iegrozījusies tā, ka viņi pārcēlušies uz Milānu. 1984. gadā, kad Pjetro ir 11 gadus vecs, vecāki nolemj vasaru pavadīt nelielā Itālijas Alpu kalnu ciematā Grana, kurā palikuši vien četrpadsmit pamatiedzīvotāji. Te Pjetro iepazīstas ar tāda paša vecuma puiku Bruno, kas kalnos gana govis. Kaut gan puiši uzauguši atšķirīgās vidēs, kopīgās rotaļas kalnu apvidū abus vieno ilgstošā draudzībā. Tā viņi satiekas katru vasaru līdz 16 gadu vecumam. Pēc tam draudzībā iestājas ilgstoša pauze. Pjetro uzņem dokumentālas filmas (arī par kalniem), bet Bruno strādā par celtnieku, kalnos mūrējot mājas. Pjetro ir tas, kurš nāk un iet, bet Bruno ir īstens kalnietis - tas, kurš paliek.

Nākamo reizi ceļi satiekas, kad abiem vīriešiem jau 31. Un nebūt nav tā, ka viņi satiekas netīšām. Viņus saved kopā kāds nopietns iemesls. Tagad, kad abi ir pieauguši, Pjetro tiek dota iespēja labāk iepazīt Bruno un, lai gan tas skan paradoksāli, bet, iepazīstot Bruno, viņš iepazīst arī savu tēvu. “(..) man ir bijuši divi tēvi: viens -  svešinieks, ar kuru pilsētā biju nodzīvojis kopā divdesmit gadus, bet pēc tam vēl desmit gadus biju nodedzinājis visus tiltus, lai mēs vairs nesatiktos, un otrs – kalnu tēvs, tas, kuram biju uzmetis tikai skatienu, tomēr tik un tā iepazinis labāk, cilvēks, kurš mani bija vedis pa kalnu takām, kurš mīlēja ledājus.”

Grāmatas beigās autors raksta, ka “šis stāsts ir veltīts draugam, kurš mani iedvesmoja, vedot uz vietām, uz kurām neiet takas.” Domāju, ka grāmata veltīta ne tikai kalnietim Bruno, bet arī Pjetro tēvam, kas mazajam zēnam, kaut tas tajā laikā neapzinājās, ierādīja mīlestību pret kalniem. Un katram šī mīlestība pret kalniem izpaudās savādāk.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata, kas mani atgrieza bērnības vasarās un sajūtās. Lai gan aizraujoša, taču nespēju izlasīt vienā piegājienā. Ik pa laikam vajadzēja nolikt malā un “sagremot izlasīto”.

Sižets veidots neierastā stilā – pagātne 20 gadu garumā tiek ritināta uz priekšu, bet tagadne diennakts griezumā tiek šķetināta atpakaļgaitā, līdz abas laika vienības satiekas vienā punktā. Tas ļauj lasītājam saglabāt interesi līdz pat pēdējam teikumam.

Tai liktenīgajā vasarā, kas uz visu turpmāko dzīvi dziļi zemapziņā paslēpa izjustās bailes, vainas apziņu, neizrunāto un sēras, Nilam bija 13, Benjaminam – 9, bet Pjēram – 7. Trīs raksturā atšķirīgi brāļi, kas turējās kopā, taču notikums un vecāku (īpaši mātes) vēsā, nevērīgā attieksme pret dēliem, viņus pamazām attālināja vienu no otra.

Nils it kā dzīvoja citā telpā - vienmēr izlikās, ka strīdus nedzird un konfliktus neredz. Nepatīkamas situācijas centās apiet ar līkumu. Benjamins apkārt notiekošo uztvēra emocionāli. Viņam ļoti būtiska bija tuvība ar vecākiem, tāpēc viņš vienmēr centās atrasties tiem līdzās, ieklausījās viņu sarunās un strīdos. Par tādiem krieviski mēdz teikt: “ушки на макушке” (tulkojums – ausis uz pakauša; teiciena nozīme – pastiprināta uzmanība, modrība). Savukārt Pjērs, cīnoties ar savām bērnības bailēm, pazemojumu un vecāku uzmanības deficītu, izaugot kļuva par kausli.

“Nevienā brīdī, pat tad, kad bija piedzērusies, mamma nerunāja par savām nelaimēm, un nekad neapvaicājās par (domāts - bērnu) likstām”. Neviens no brāļiem nezināja, kā uzvesties, ieskatīties otram acīs, jo nebija iemācīti dalīties ar sajūtām. Šajā ģimenē katrs sāpi nesa sevī iekšā, tāpēc pamazām atsvešinājās. Vai mātes pirms nāves izteiktā vēlme spēs brāļus atkal apvienot, atgriežot bērnībā?

Kad grāmatas pēdējās lappusēs tiek atklāts lasītājam negaidīts pavērsiens, rodas vēlme grāmatu pāršķirstīt vēlreiz. Vai tiešām tas ir iespējams, ka psihiska trauma izmaina atmiņu?

Grāmata laba, bet, manuprāt, vāka noformējums īsti neatbilst saturam. Par kalniem tur nebija nekāda runa, un galvenie personāži arī bija vairāk nekā divi.

 

Internetā izlasīju informāciju, ka autors šajā romānā daļēji atspoguļo savus pārdzīvojumus bērnībā. Arī viņi ir trīs brāļi, kas pieaugot atsvešinājās. Autors - Benjamins. Doma par šo romānu radās pēc mātes (arī alkoholiķes) nāves, kad, kārtojot mantas, tika atrasta viņas vēstule.

 

Citāti


Susanne Jānsone “Upurpurvs”

09.07.2023.

Tēma: ŠIS UN TAS Vērtējumi un atsauksmes Grāmatas

No 5 zirņiem piešķiru

 

12 gadu vecumā pēc traģiska notikuma Natālija pametusi savu mājvietu pie Mosmarkenes purva. Pagājuši 15 gadi un nu viņa atgriezusies jau kā bioloģe, lai purvā veiktu biotopu pētījumus. Purvs ir “pārejas josla starp cietzemi un ezeru, starp sausumu un slapjumu, starp mīkstu un cietu. Starp dzīvību un nāvi…” Jau kopš bērnības Natālija dzirdējusi nostāstus par pazudušiem cilvēkiem, kas it kā tikuši upurēti purvam, tāpēc purvs vietējiem iedveš bailes.

Purvā notiek aizdomīgs negadījums ar Natālijas paziņu Juhannesu. Lai gan izmeklēšanā tiek iesaistīts policijas inspektors Leifs, lielāka nozīme purva misticisma atklāšanā ir fotogrāfei Majai.

Detektīvromāns, kas rada intrigu, jo balansē uz pārdabiskā un realitātes robežas. Patika aprakstītā purva gaisotne, ko savā prātā spēju iztēloties kā daļu no šausmu filmas. Romāna epilogā autore tomēr atļāvās lasītāju pakacināt un pabaidīt. Lai gan situācija atrisinājās, tomēr kaut kāds noslēpums purvā ir palicis.



Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.