Turpinājums ...

Latvijai tik svarīgajā Svētku nedēļā - no 11. līdz 18. novembrim - iesaku pie krūtīm piespraust pašu gatavotas sarkanbaltsarkanas piespraudes.

Vispirms par filmas kvalitāti. Pirmkārt, šķita, ka filma uzņemta bez jebkādiem aktieru mēģinājumiem. Tā pilnībā atbilda terminam „spēlfilma”, kas manā skatījumā asociējas ar ātru, paviršu saspēli. Tātad - aktieri sanāca kopā un vienu vienīgu reizi (lai netērētu kinolenti, jo viss maksā bargu naudu), izspēlēja savu lomu. Un kā nu tajā vienīgajā reizē sanāca, tā arī filmu samontēja. Otkārt, jau kurā latviešu filmā klibo skaņa - tad skaļāk, tad klusāk, tad vārdi tiek apēsti. Brīžiem lasīju subtitrus krievu valodā, lai saprastu, kas tiek runāts. Treškārt, filma krāsu ziņā izskatījās pelēcīga. Iespaids, ka filmēts tiek ar tām pašām aparatūrām, ar kurām tas tika darīts pirms desmit un vairāk gadiem.

Par filmas sižetu. Galvenā tēma – skolotājas un skolēna/-u attiecības. Teikšu godīgi – nenoticēju. Pati strādāju skolā, tāpēc varu salīdzināt. Skolēnu uzvedība filmā dažās vietās bija krietni vien pārspīlēta. Noskatoties filmu, man radās jautājums. Vai 30 gadus veca sieviete ir tik stulba (filmā uz tāfeles bija uzrakstīts – „dura”), ka nespēj paredzēt sekas attiecībām ar 18 - 19 gadus vecu jaunieti? Pie tam - savu skolnieku. Vai viņa neiedomājās, ka šīs attiecības ir īslaicīga un bezatbildīga aizraušanās, un tām nav nākotnes? Vai viņa neapzinājās, ka agri vai vēlu viss nāks gaismā? Ja reiz skolotāja tik ļoti vēlējās veidot attiecības ar savu skolnieku, tas bija jādara, kad puisis skolu ir pabeidzis. Vai arī cits variants – skolotājai pirms attiecību uzsākšanas bija jāpamet šī skola, lai abi mīlnieki nekļūtu par baumu objektu un apsmieklu skolēnu, skolotāju un vecāku acīs.

Jaunā Rīgas teātra izrādē „Latviešu mīlestība” arī vienā no situācijām tika parādītas skolotājas un skolēna attiecības. Skolotāja gan ar savu apģērbu, gan izturēšanos izrādīja savu seksualitāti un jaunietis uzķērās. Beigās, kad viņš lūdzās, vai var ar skolotāju pabučoties, šī skolotāja spēja savaldīt savus instinktus. Lai bučošanās nenotiktu, viņa piestūķēja pilnu muti ar bulciņu. 

It kā jautra, bet reizē arī skumja izrāde, kas lika aizdomāties. Vairāk kā 20 gadus dzīvodama ģimenes dzīves virpulī, īsti nemaz nebiju apjautusi, cik apkārt daudz vientuļu cilvēku, alkstošu draudzības un mīlestības. Gan jaunībā, gan vecumdienās mēs katrs vēlamies sev līdzās dzīvesdraugu, kurš grūtā brīdī, gluži kā māte bērnībā, spētu samīļot un kā tēvs - pasargāt.

Mīlestību var salīdzināt ar strūklaku, kurai, visu laiku darbojoties, notiek apļveida ūdens cirkulācija, un ik pa mirklim uzplaiksnī emociju šļakatas. Arī vientulība ir strūklaka. Tikai tāda, kas nedarbojas. Tāda, kas iekonservēta pārziemošanai. Jo šī pārziemošana ir ilgāka, jo vientulība ir neizturamāka un nogurdinošāka. Tie cilvēki, kas ilgstoši ir vientuļi, vairāk ieraujas sevī. Iespējams, ka tādēļ kļūst egoistiskāki un nepiekāpīgāki savos uzskatos un rīcībā. Tas, manuprāt, ir arī viens no iemesliem, kāpēc ar laiku viņiem kļūst grūtāk iepazīties un saprasties.

Gandrīz 4-u stundu garo izrādi (ar starpbrīžiem 4 stundas 15 minūtes) izspēlē tikai pieci aktieri. Ļoti profesionāls sniegums. Tomēr visvairāk man patika Gunas Zariņas atveidotie personāži.