„Pieaugušie”, Nacionālā teātra izrāde

14.02.2015.

Tēma: ŠIS UN TAS Vērtējumi un atsauksmes Izrādes un koncerti

Izcila un aizraujoša izrāde. Stāsts par astoņiem bijušajiem klasesbiedriem. Visas izrādes laikā tiek meklēta atbilde uz vienu vienīgu jautājumu: "Vai tas, ko katrs dzīvē vēlējies sasniegt, būdams jaunietis, ir piepildījies 12 gadus pēc skolas beigšanas?" Lai labāk izprastu katra klasesbiedra dzīvi, tiek izspēlētas gan tagadnes, gan pagātnes (skolas) situācijas.

Pēc izrādes palika mazliet skumji, jo tā lika man atcerēties savu jaunību un skolas laiku (skolu pabeidzu pirms 27 gadiem). Pat asara notecēja. Arī man bija sapņi… Nekādi lielie tie padomju laikā nevarēja būt. Ne par ārzemēm tolaik sapņojām (robežas bija slēgtas), ne par saviem biznesiem (tādi neeksistēja), ne par lielām naudām (visiem tolaik bija daudz maz vienādas algas). Bet vienu gan es zināju, – ja man būs ģimene, tad tā būs mana vislielākā vērtība.

Kaut kur biju lasījusi, ka izrāde vairāk domāta 30-gadniekiem, tāpēc biļeti nenopirku savai 16-gadīgajai meitai. Pēc izrādes noskatīšanās to nožēloju, jo domāju, ka arī viņai būtu bijis interesanti.

 

No 5 zirņiem piešķiru

 

Tagad pateikšu dažus vārdus par Nacionālā teātra piebūvi – Jauno zāli. Šajā zālē biju pirmo reizi. Iepriekš par to kā par telpu biju dzirdējusi diezgan sliktas atsauksmes.

1. Vispirms jau pārsteidza režģotās metāla kāpnes, kas veda uz šo teātra piebūvi. Iedomājos, kā izskatītos, ja pa tām kāptu glauna dāma augstpapēžu kurpēs (papēdis iestrēgst režģu caurumā), tērpusies kažokādas mētelī. Tāds sirreāls paskats, jo pa tādām metāla kāpnēm parasti jākāpj, ja pa sētas durvīm, tas ir, noliktavas durvīm no lielveikala jāiznes iegādātā lielgabarīta prece.

2. Kad izrāde sākās, noskaņu papildināja lietus radītais troksnis. Ja iepriekš nebūtu zinājusi, ka Jaunajai zālei ir slikta skaņas izolācija, domātu, ka tas ir skaņas efekts.

3. Kafejnīcā (ja to tā var nosaukt) glaunā baroka stila lustra piekarināta pie metāla stalažām. Manuprāt, izskatās bezgaumīgi. Labi – par māksliniecisko gaumi nestrīdēšos. Varbūt esmu vecmodīga.


Tētis ar bērniem dažreiz vasarā mostas pulksten 4-os no rīta, lai kopīgi dotos makšķerēt. Pirmais darbs, ko viņi pie upes izdara – savāc makšķernieku un atpūtnieku izmētātos atkritumus. Kad vieta iekārtota, sākas makšķerēšanas process, kura laikā, iespējams, ka garlaicības dēļ, bērni apēd visu līdzi paņemto ēdamo.

Ja makšķerēts tiek tādā vietā, kur atļauts dedzināt ugunskuru, bērni no lieliem akmeņiem iekārto ugunskura vietu. Pēc tam tiek ceptas desiņas. Parasti pēc sātīgās ēšanas apkārt ugunskuram no akmeņiem un citiem dabas materiāliem bērni izveido mājiņas teritoriju. Lieki piebilst, ka tētis visu šo laiku makšķerē viens pats.

  


Katru gadu pirms Ziemassvētkiem mani bērni kopā ar draugiem mūsmājās cepa piparkūkas. Jāatzīmē, ka ar katru gadu piparkūku dekorēšanas māksla uzlabojas.


Zīmējums „Mājiņa” Microsoft Paint programmā tapa apmēram 2001./2002. gadā. Toreiz abas ar meitu sacerējām tādu kā stāstu. Viņa man ieteica, ko vēlas redzēt zīmējumā, bet es zīmēju. Izrādījās, ka tā bija interesanta rotaļa mums abām divām un galvenais, ka šo rotaļu spēlējām vairākus vakarus.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.