No 5 zirņiem piešķiru

Tā kā strādāju skolā, nosaukums “Direktoriene” manu uzmanību piesaistīja jau uzreiz, līdzko grāmatu pirmo reizi ieraudzīju veikala plauktā, taču nopirku to pavisam nesen, kad atlaide iepriekšējo cenu bija samazinājusi par vairāk kā 50%. Un labi vien bija, jo stāsts (romāns?) izrādījās garlaicīgs, kaut arī tēma man diezgan tuva, jo arī mūsu skolas direktore pirms dažiem gadiem pret kolēģiem izturējās līdzīgi.

Tātad - grāmata stāsta par pusmūža sievieti Margaritu, kura ikdienā izdzīvo divas dzīves. Skolā viņa tiek uztverta kā “azbesta vecene”, jo, strādājot par direktori, savās prasībās ir stingra un nepiekāpīga, turpretim mājās viņa ir “pelēkā pele”, kuru pēc sava prāta izrīko vīramāte. Margaritai šī dubultā dzīve noriebusies līdz kaklam, bet nav neviens, kam pastāstīt par savām sajūtām. Viņa ir vientuļa, jo ar vīru sen jau nav nekā kopīga, abas meitas dzīvo Anglijā, draugu arī nav. Vienīgais tuvais cilvēks - māte, pie kuras Margarita, savas aizņemtības dēļ, aizbrauc retu reizi.

Pusi grāmatas notiek mīcīšanās uz vietas. Skola – mājas – skola – mājas… Nekāds interesants pavērsiens. Tikai tad, kad Margarita vasaras brīvlaikā aizbrauc ciemos pie abām meitām uz Angliju, stāsts kļūst raitāks un lasāmāks, kaut arī paredzams. Grāmatas noslēgumā pat nobirdināju asaru, jo piekrītu, ka mammas mīlestība ir nemirstīga pat tad, kad bērns jau pieaudzis.

Galvenais stāstā uzdotais jautājums - vai cilvēks sevi spēj iedrošināt (pārliecināt) pusmūžā visu sākt no gala, ja līdz šim dzīve nav sniegusi gandarījumu? “Vai vispār dzīvei vajag meklēt jēgu? Varbūt vienkārši jādzīvo, jāpriecājas, jāmīl, jāskumst, jāizbauda katra diena, nemeklējot virsuzdevumu, augstāku mērķi? Un kāda nozīme šim mērķim, misijai, ja vistuvākais cilvēks, neviena nemanīts, nomirst savas mājas pagalmā, kamēr otrs meklē kaut kādu nesasniedzamu virsotni?”

Bērniem uz skolu katru dienu tiek dota pusdienu nauda monētās. Tā kā monētu ir ļoti daudz, tās tiek krātas firmas “Gino Rossi” kurpju kastē. Smejos, ka mums mājās pašiem sava Ginorosi banka.

Džekija Čana cienīgs lēciens (fotogrāfija kreisajā pusē nav fotošops).