Jau vairākus gadus abi ar vīru sekojam līdzi populārā komēdijseriāla varoņu dzīvei. Līdzko internetā parādās pati jaunākā krieviskotā sērija, visi darbi tiek nolikti malā, un turpmākās minūtes veltītas filmai. Seriāla pirmā sezona aizsākās 2007. gadā, bet šogad – 2017. gadā, tiek solīta pēdējā – desmitā sezona.

Beidzot filmu latviešu valodā sācis raidīt kanāls TV6. Tulkojums ļoti labs. Iepriekš redzētajā krievu tulkojumā gadījās specifiskas zinātniskas lietas, kuras līdz galam tā arī palika nesaprastas. Tagad vakaros kopā ar bērniem skatāmies seriālu no pirmās sezonas latviešu valodā, bet pēc tam vieni paši – 10. sezonu krievu valodā. Tāpat ir interesanti, jo pa šiem 10 gadiem sākuma sezonas sērijas jau piemirsušās.

Seriāls stāsta par četriem jauniem zinātniekiem - fiziķiem, kas ir nedaudz nūģīgi dīvaiņi. Augumā īsais Leonards nēsā brilles, slimo ar astmu un nepanes laktozi. Kopš pirmās sērijas viņš iemīlējies pretējā dzīvokļa kaimiņienē – skaistajā blondīnē Penijā, kura strādā par oficianti, bet dziļi sirdī vēlas kļūt par aktrisi. Egoistiskais un iedomīgais ģēnijs Šeldons nesaprot humoru un ikdienas dzīvē vadās pēc striktiem noteikumiem. Govards, kaut arī augumā pavisam sīks, sevi uzskata par seksīgu un vienmēr flirtē ar sievietēm. Dzīvo kopā ar māti, kura viņu komandē. Indietis Radžs ir ļoti kautrīgs attiecībā pret sievietēm. Ar tām var runāt tikai tad, kad lietojis alkoholu. Visi četri zinātnieki bērnišķīgi aizraujas ar komiksiem. Vēlākās sezonās pieciem galvenajiem varoņiem pievienojas vēl divas sievietes zinātnieces  - Emi un Bernadeta.

Kopš pirmās sezonas katram seriāla varonim ieturēts noteikts ģērbšanās stils. Piemēram, Govards nēsā bītlenes, apspiestas džinsas un platu jostu ar spīdīgu, lielu sprādzi. Vienmēr brīnos, vai Radžam nav karsti, jo viņš saģērbies kā sīpols četrās apģērbu kārtās: T-krekls, krekls, adīta veste un sporta jaka.

Ja pameklē, tad internetā var atrast, ka seriāls tiek filmēts skatītāju klātbūtnē. Gluži kā teātra izrāde, kas notiek uz skatuves.

Lai bērnu ģērbšanās process noritētu raitāk, pielietoju skaitīšanas metodi. Noteicu skaitli, līdz kuram skaitīšu un devu nosacījumu – piemēram, ja ģērbšanās noritēs ilgāk, nebūs multenīte. Tās drīzāk bija kā sacensības. Ja jutu, ka bērni nepaspēs noteiktajā laikā saģērbties, sāku skaitīt lēnāk vai arī skaitļiem klāt pieliku pusītes, par ko matemātiķi gan pamatīgi iebilstu.

Piemērs. Skaitu līdz pieci!

Viens.

Divi.

Trīs.

Četri.

Četri ar vienu pusīti.

Četri ar divām pusītēm.

Četri ar trijām pusītēm.

Un…

Pieci.

Pie istabas durvju abām sānu ailēm pieskrūvētas šauras koka līstītes, uz kurām dzimšanas dienās tiek atzīmēti bērnu augumi. Uz vienas līstītes – dēla augums, bet uz otras – meitas augums. Kosmētiskā remonta laikā līstītes tiek noskrūvētas nost, bet pēc tam - atkal pieskrūvētas savā vietā.

Ja kāds no mūsējiem iziet laukā (kaut vai līdz veikalam), mājās palikušie vienmēr pieklauvē pie loga un ar roku pamāj atvadas. Tieši tāpat pie loga, ja zināms, cikos pārradīsies, mājinieks tiek sagaidīts. Šo tradīciju ieviesu, jo bērnībā, kad gāju uz skolu un nācu no skolas mājās, man ļoti gribējās, lai kāds pieaugušais mani pavada un sagaida. Diemžēl vecāki vienmēr tajā laikā bija darbā.