No 5 zirņiem piešķiru

Cibi, Magda un Livi - ebreju ģimenes trīs māsas bērnībā tēvam apsolīja, ka vienmēr, lai notiktu, kas notikdams, stāvēs cita citai blakus. “Visas trīs kopā jūs esat stiprākas, nekad to neaizmirstiet,” pamācīja tēvs savas 7-us, 5-us un 3 gadus vecās meitenes.

Šī kopā turēšanās un tēva vārdu pieminēšana caurstrāvo romānu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Mīlestība, ģimeniskās vērtības un savstarpējais atbalsts ļauj māsām izdzīvot ebreju pazemošanas laiku, Aušvicas - Birkenavas koncentrācijas nometni un grūto ceļu pēc kara, kad nākas emigrēt uz Izraēlu, lai dzīvi sāktu no jauna. “Bet kā traukties pretī nākotnei ar atvērtu sirdi, ja šī pati sirds tikusi neskaitāmas reizes salauzta un lauskas iemītas putekļos?”

Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem. Ļoti patika, ka grāmatas beigās ievietotas ģimenes fotogrāfijas.

Citāts

“Spēks un cerība – mūsu īpašie, slepenie vārdi. Tās ir labākās īpašības, kādas cilvēkam var piemist.”

Uz Ogres Valsts ģimnāzijas salidojumu vienā klasē tika izlikti gan no papīra, gan no vecām grāmatām izveidoti dekori. 

Turpinājums ...

Izcila izrāde ar izcilu aktierspēli. Lai gan lugas darbība norisinās kādā no Ukrainas ciematiem, tā tik pat labi varētu norisināties arī Latvijā, jo izrādes laikā šķetinātās problēmas mūsu mentalitātei nav svešas.

Ir pagājušas 40 dienas kopš tēva nāves. Visi trīs dēli ieradušies tēva mājā, kur pavadīti bērnības gadi. Vienīgais, kas te vēl mitinās, - vecais un uzticamais suns Kubiks. Brāļus savā starpā šķir ne tikai vecuma atšķirība (20; 30 un 35 gadi), bet arī dažādie raksturi un dažādie dzīves uzskati. Viņu starpā notiek nemitīgi strīdi līdz brīdim, kad tēva mājā ienāk bērnības draudzene - bijusī kaimiņiene. Izrādās, ka kopā pavadītās bērnības atmiņas spēj nogludināt asos stūrus, pamazām brāļus satuvinot.

Tā nu sanācis, ka brāļus audzinājis viens pats tēvs, kas, kā jau vīrietis, nav mācējis ne izrunāties, ne izrādīt savu mīlestību, ne iemācīt to darīt arī saviem dēliem. Izrādes laikā katrs personāžs savu sāpi izstāsta nevis tuvākajam cilvēkam, bet vecajam sunim, kas spēj uzklausīt un pretī neko neteikt. Šis suns manā prātā asociējas ar mirušo tēvu, kam dēli caur suņa tēlu izsūdz (izraud) savu sirdssāpi.

Suni tēloja Ģirts Jakovļevs. Pirms dažām dienām ziņās biju lasījusi, ka viņš pārvietojas ar spieķīša palīdzību, un viņa rokas vairs negribot klausīt. Tāds sirms kungs ar spieķīti bija arī atveidotais vecais suņuks Kubiks. Pieredzējis un dzīves gudrs. Tāds, kurš zina, ka cilvēki vienmēr atgriežas mājās pie savējiem.

P.S. Uz izrādi biju ieradusies 30 minūtes agrāk, tāpēc, īsinot laiku, vestibilā lasīju grāmatu “Trīs māsas” (vērtējums šeit). Dīvaina sakritība. Grāmata par trim māsām un izrāde par trim brāļiem. Cik māsas savā starpā bija tuvas un nešķiramas, tik brāļi savā starpā bija šķirti un naidpilni. Kas pie vainas? Vai audzināšana? Iespējams, ka to trīs māsu ģimenē jau šūpulī tika ielikta viena no svarīgākajām dzīves vērtībām – mīlestības un cieņpilnas attieksmes izrādīšana pret savu ģimeni.

Luga stāsta par profesoru Hannesu, kas pēc septiņu gadu kopdzīves izšķīries no sievas Antuanetes. Hannesam tiek dota iespēja atgriezt atpakaļ laiku un izmainīt savu dzīvi tajā posmā, kurā pats vēlas. Ko viņš mainīs un ko izdzīvos atkārtoti?

Pirmā cēliena sākumā domāju, ka tiek uzņemta filma, kuru režisors liek nemitīgi pārfilmēt, lai piestrādātu pie precīzāka teksta. Režisors gluži kā Dievs vai arī psihoterapeits ierādīja aktierim (Hannesam), kā labāk rīkoties atbilstošā situācijā. Izrādes sākums it kā izraisīja intrigu, taču kopumā izrāde bija viduvēja, brīžiem izstiepta un garlaicīga, īpaši ainā, kur tika runāts par Hannesa pievēršanos komunismam.

Secinājums nr.1 - vienalga, ko iepriekšējā dzīvē mainīsi, beigās pie tā paša vien nonāksi. Secinājums nr.2 – viss atkarīgs no sievietes izvēles.

Izrāde vienam vakaram. Nekā paliekoša. Scenogrāfija gan pārdomāta.