Loku un bultu meita izgatavoja 13 gadu vecumā. Mērķis, kurā šaut, tika uzzīmēts uz malkas šķūnīša sienas. 

1. Koka zaram noņem mizu. 2. Zara abos galos izgriež nelielu padziļinājumu, kur nostiprināt auklu.  3. Zaru nospriego ar sintētisko, vīto auklu, kuru izmanto iepakojumu sasiešanai.  4. Vietā, kur paredzēts pieturēt loku, nostiprina ādas gabaliņu. 5. Taisna zara vienā galā iešķeļ ar nazi, bet šķēluma vietā ievieto putna spalvu, ko no abām pusēm nostiprina ar izolācijas lenti (7.). 6. Pie otra zara gala pieliek garu naglu. Savienojuma vietu notin ar izolācijas lenti (7.). Šaujot ar loku, jābūt uzmanīgam, jo nagla ir asa!

Sagaidot pavasari, dēls kopā ar tēvu var uzmeistarot putnu būrīti. Dēļi un citi nepieciešamie materiāli nopērkami būvmateriālu veikalā.

Ievēro!

1. Piedāvātais strazdu būrītis paredzēts pakāršanai kokā, tāpēc pie ieejas nav izveidota laktiņa, kur putnam apsēsties. Atpūsties un dziedāt viņš var līdzās būrītim koka zaros.

2. Apaļajam caurumam, kura diametrs 5 cm, jāatrodas 5 cm no priekšdaļas augšējās malas.

3. Priekšdaļas sieniņai būrīša iekšpusē jābūt neēvelētai, lai strazdi ar putnēniem varētu no ligzdas pa būrīša sienu tikt līdz caurumam.

4. Būrīša apakšas un jumta padziļinājuma izmēri atkarīgi no dēļu biezuma. Rasējumā abu detaļu izmēri 15x15 cm, jo paredzētais dēļu biezums 2,5 cm.

5. Jumta padziļinājuma centram jāatrodas 5 cm zemāk nekā jumta centram.

6. Tā kā būrīti vēlams reizi divos gados iztīrīt, to taisa viegli atveramu.

Izrādes noskatīšanās līdzvērtīga, it kā būtu pārlasījusi savu bērnības atmiņu kladi. Padomju laiku bērniem daudz kas bijis kopīgs.

Jautra, bezrūpīga, sirsnīga un muzikāla izrāde, kuras autori ir paši aktieri, jo katrs atstāsta savus personīgos bērnības un skolas laiku piedzīvojumus, kas sadalīti pa tēmām: bērnudārzs, skola, vasara laukos, vaļasprieki, rotaļas, dzīvnieki, diskotēka, blēņas, rupji vārdi, pīpēšana, pirmais skūpsts u.c.

Aktieri stāsta pa vienam. Vēršas pret publiku un komunicē ar to. Izrādes laikā viņiem nav jātēlo cita persona, tāpēc skatītājam tiek dota iespēja izbaudīt patiesos aktieru raksturus. Bija viegli iztēloties, kādi puišeļi un meituki viņi bijuši bērnībā. 

Tagad mīnusi.

1) Nepieņemami tas, ka izrādes laikā zālē sēdošie varēja ēst un dzert (pat no pudeles kakliņa!), jo kafejnīcas galdiņš bija ierīkots līdzās skatuvei. Tāds kino vai cirka variants. Pēc tam gan paši brīnamies, kāpēc kultūras līmenis krītas.

2) Izrāde nebūtu neko zaudējusi, ja iztiktu bez rupjās dziesmas “Hei, rumpi, pumpi…”. To parasti dziedāja studentu vecumā nevis pusaudžu.

3) Izrāde vietām likās saraustīta, jo šķita, ka aktieri uz vietas improvizē. Viens otru pārtrauc, pakoriģē.