FĒRU SALAS (2026./ 4 dienas)

12.05.2026.

Tēma: CEĻOJUMI Grupu ceļojumi

1. lappusē – Vispārīgā informācija. Vágar sala

2. lappusē – Streymoy sala

3. lappusē – Eysturoy sala, Borðoy sala, Kunoy sala

 

 

Vispārīgā informācija

 

Fēru salas ap 9. gadsimtu kolonizēja norvēģu vikingi. Pateicoties aitām, kas te mita (tās bija ieveduši īru mūki 6. gadsimtā), vikingi salām deva nosaukumu, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “aitu salas”.

 

Latviešu valodā pareizais salu nosaukums ir Fēru salas nevis Farēru salas, kā tas uzrādās, piemēram, Google Map.

 

 

Fēru salu arhipelāgā ietilpst 18 salas, no kurām 17 ir apdzīvotas. Papildus šīm salām arhipelāgā ir simtiem mazu saliņu un klinšu.

 

Fēru salas atrodas pusceļā starp Norvēģiju, Skotiju un Islandi.

 

Kaut gan Fēru salas ietilpst Dānijas Karalistes sastāvā, tā ir autonoma teritorija ar savu parlamentu, valodu un naudas vienību. Salas atrodas aptuveni 1000 kilometrus no Dānijas kontinentālās daļas. Pat Skotija un Islande atrodas tuvāk Fēru salām nekā Dānija – attiecīgi 320 un 420 kilometri.

Salu stāvos klinšu krastus apskalo Atlantijas okeāns, bet mēreno klimatu ietekmē Golfa straume. Līdz ar to temperatūra visa gada garumā svārstās nelielā amplitūdā – no +20C ziemā līdz +150C vasarā. Te vienā dienā var izdzīvot visus četrus gadalaikus, jo uz salām raksturīgas lietavas, vējš un migla. Saulainas dienas gadā, kad visas dienas garumā nav mākoņains, vien apmēram 20-30.

 

Fēru salu laikapstākļi ar patstāvīgo mākoņainību un mitrumu, kā arī krasās gaismas cikla svārstības – divdesmit stundu ilga gaisma vasaras mēnešos un tikai piecu stundu ilga gaisma ziemas mēnešos, ietekmē iedzīvotāju mentālo veselību, izraisot sezonālo depresiju.

 

Salās mitinās ap 55 000 iedzīvotāju, no tiem gandrīz puse - galvaspilsētā Tórshavna

 

Skats no lidmašīnas.



Reins Rauds „Rekonstrukcija”

25.04.2026.

Tēma: ŠIS UN TAS Vērtējumi un atsauksmes Grāmatas

No 5 zirņiem piešķiru

   

Pirms pieciem gadiem grupveida pašnāvībā gāja bojā Enna meita Annija. Dīvaini, ka tikai tad, kad tēvs uzzināja savu diagnozi – neārstējams vēzis –, viņš, būdams savas nāves priekšnojautās, nolēma atklāt meitas dīvainās nāves apstākļus. Kāpēc šī doma nebija radusies jau agrāk? Tā taču nav situācija, kurā aizbildināties, ka tādām lietām nav laika.

Annijai jau no bērnības piemita “nemitīga vajadzība pēc attiecīgajā brīdī apkārt esošo atzinības un uzslavām un ārkārtīga neatlaidība, tiecoties uz saviem mērķiem. (..) viņā vispār nebija noslieces samierināties ar apkārtējo cilvēku standartiem. Viņa samērojās tikai ar absolūtiem.” Ar izcilību pabeigusi franču valodas studijas Igaunijā, Annija nonāca Parīzē. Tieši tur – apkārtējā vide, notikumi un pieredze – lika viņā kaut kam mainīties. Jaunībā taču ir tik raksturīgi meklēt dzīves jēgu: domāt par reliģiju, Dieva esību vai neesību, dzīvi un nāvi.

Atgriežoties Igaunijā, Annija iesaistījās komūnā, kurā jaunieši izolējās no apkārtējās pasaules un, bara instinkta vadīti, rīkojās pēc viņu pašu izdomātiem rituāliem un noteikumiem. Kur ir robeža, ko bara ietekmē nevajadzētu pārkāpt?

 

Grāmatu biju izlasījusi līdz pusei, taču laika trūkuma dēļ lasīšanu uz pāris nedēļām pārtraucu. Kad atsāku, nācās lasīt no sākuma, jo bija pazudis pavediens un daļa iegūtas informācijas bija jau piemirsusies.

 

Citāti


     

     


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Mēs maksājam nevis par lietām, bet par sajūtām.