Būvniecības laikā koka stumbrs aizsargāts ar “dekoratīviem” dēļiem.

Pēc filmas noskatīšanās, ejot laukā no zāles, 14-gadīgais dēls pajautāja, ko gan īsti filmu veidotāji gribējuši skatītājiem pateikt. Lūk, ko - vasaras brīvlaika pavadīšana laukos pie vecvecākiem var būt pamācošāka un aizraujošāka par datorspēlēm.

Filmas scenārijā ielikts viss iespējamais, ar ko mēs sastopamies ikdienas dzīvē:

• savtīgums, mantkārība un meli (ciema deputāts Modrītis);
• apkārtnes piecūkošana (atkritumu izgāšana atpūtas vietā pie ezera);
• īstena latviešu vectēva prototips (vectēvs Paulis Kode – amata meistars, kā arī nesalaužams cīnītājs par taisnību un savu zemi);
• emocijas, mīļums, naivums (vecmāmiņa Irma – bijusī skolotāja);
• mīlestība, cieņa un savstarpējā sapratne (vectēva Paula un vecmāmiņas Irmas attiecības);
• patriotisms, neliels ieskats Latvijas vēsturē (epizode, kurā vecmāmiņa Irma ar mazdēlu Oskaru skatās sendienu fotogrāfijas);
• mazās lauku skolas likvidēšana un ēkas pārdošana (aktuāla mūsdienu problēma);
• humors (2 odziņas, ko vērts īpaši izcelt  - “mirušais” vectēvs un slimnīcas “kaimiņiene”);
• vecāku aizņemtība;
• darbaudzināšana (mazdēlam Oskaram jāpalīdz vectēvam mūrēt krāsni);
• skrupuloza pienākumu pildīšana (policists vectēvam sastāda vairākus protokolus).

Ļoti patika filmas sākumā titru apvienojums ar datorspēli, tādā veidā garlaicīgāko filmas daļu padarot atraktīvu un mūsdienīgi stilīgu.

Nevēlos aizvainot galvenās lomas – Oskara – atveidotāju, bet puikam varēja būt īsāki mati, jo pēc sejas vaibstiem viņš līdzinās meitenei. Sākumā pat biju pārliecināta, ka zēna lomu atveido meitene (jāatzīst, ka nelasīju titrus, bet skatījos datorspēles gaitu).

Manuprāt, deputāts Modrītis par biežu apciemoja gan vectēvu Pauli, gan vecomāti Irmu. Radās iespaids, ka vienā dienā pat vairākas reizes. Vai viņam nebija citu ko darīt, – galu galā ciema deputāts.

Filmā tā arī palika neatrisināts jautājums, – kurš gan piemēsloja ezera krastu ar atkritumiem un darvu? Domāju, ka noslēgumā atklāsies, ka vainīgais ir deputāts Modrītis, kurš tādā veidā mēģināja vectēvu Pauli pārliecināt pārdot savu īpašumu. Vēl viens fakts, kas norādīja uz iespējamo Modrīša rīcību – viņa mašīnā bija pieejams darvas attīrīšanas līdzeklis, ko pats, kā teica, nesen esot lietojis. 

Visumā filma ir interesanta. Bija prieks, ka pēc tās noskatīšanās kino zālē cilvēki aplaudēja.

Pēc izstādes nosaukuma nav īsti skaidrs, kurš laika periods tiek pārstāvēts. Manuprāt, nosaukumu vajadzēja precizēt ar skaitļiem – “Telefoni Vidzemē. 1895 - 1950”

Elegantā stilā iekārtotajā izstāžu zālē izlikti aptuveni 80 sienas un galda telefoni. Lielākā daļa no tiem pieder kolekcionāram Valdim Hofmarkam (telekomunikāciju inženieris, inženierzinātņu doktors) un tikai neliels skaits – Ogres muzejam.

Valdim Hofmarkam ir plašākā telefona aparātu kolekcija Latvijā – 140 telefona aparāti. Bez tiem viņš kolekcionē arī tehnisko literatūru, telefonu grāmatas un senlaiku fotogrāfijas ar telefoniem. Pirmais telefona aparāts pie viņa nonāca pirms 35 gadiem, un tas arī bija liktenīgais atspēriena punkts, kas radīja vēlmi izzināt vairāk par telefonu attīstības vēsturi.

Turpinājums ...