No 5 zirņiem piešķiru

Nosaukums nedaudz maldina, jo pirmajā mirklī šķiet, ka grāmata mūs ievedīs ceļojumu pasaulē. Kā vēlāk izrādās, Aļaska nav ģeogrāfiska vieta, bet meitenes vārds, un grāmatā tiek atspoguļota piecu jauniešu dzīve viena mācību gada garumā. Stāstījums veidots kā dienasgrāmata bez datumiem, bet ar dienu uzskaitījumu pirms un pēc liktenīgā notikuma.

Jaunieša nobriešana par pieaugušo katram norit nedaudz citā vecumā, bet starta signāls, viennozīmīgi, tiek dots tad, kad jaunietis uzsāk patstāvīgu dzīvi. “Kādā brīdī plāksteris ir jānorauj, un tas ir sāpīgi, bet tad viss ir galā, un tu jūti atvieglojumu”. Lielākajai daļai pārvēršanās process par pieaugušo sākas pēc pamatskolas beigšanas, apmēram 16 gadu vecumā, tāpēc, lasot grāmatu pieņēmu, ka aprakstīto jauniešu vecums ir apmēram 16 – 17 gadi, t.i., 10. – 11. klase.

Kad dzīve norit kojās (kopmītnēs), kur nav vecāku kontroles, jaunieši demonstrē visatļautību: dzer, smēķē, lieto zālīti un nodarbojas ar seksu. Pat tāds paraugbērns kā Mails, šādā bezrūpības un bezkontroles atmosfērā tiek sabojāts (degradēts). Lai nekļūtu par atkritēju, nūģi vai vientuļnieku kā savā vecajā skolā, Mailam nākas kopā ar draugiem smēķēt un dzert, jo esot draugu barā, tev jāpieņem bara likumi.

Vienīgais, kas mani grāmatā pārsteidza - tas, ka jaunieši, neskatoties uz savu izlaidīgo dzīvesveidu, ļoti daudz mācījās. Pie mums ir nedaudz savādāk – tie, kuri dzer, visbiežāk slikti mācās vai nemācās nemaz.

Un ja tā godīgi, tad Aļaska man nemaz nešķita tik interesanta un traka (labā nozīmē) būtne, kā visi par viņu jūsmoja. Pārdzēries un pārsmēķējies skuķis, kuru jau no bērnības moka psiholoģiska problēma - vainas apziņa par dzīvē pieļauto kļūdu un nespēju to vairs labot. Aļasku urda jautājums, - kā lai atrod īsto ceļu no šī dzīves labirinta?

Tieši tāda pati vainas apziņa pēc liktenīgā notikuma sāk nomākt arī Aļaskas draugus, kuri, atšķirībā no Aļaskas, mēģina rast savai rīcībai attaisnojumu, jo “lai izdzīvotu labirintā, ir jāpierod. Ir tik daudz cilvēku, kuriem, tāpat kā mums, jāsadzīvo ar to, ko viņi kādu dienu ir vai nav izdarījuši. Ar to, kas nav bijis pareizi un kas tajā brīdī it kā ir šķitis pareizi, - jo mēs taču nespējam saskatīt nākotni. Ja vien mēs spētu redzēt nebeidzamo seku virkni, kas seko katrai mūsu mazākajai darbībai! Bet mēs neko nezinām, jo to zināt būtu bezjēdzīgi.”

Ja salīdzina ar iepriekš lasīto Džona Grīna grāmatu “Mūsu zvaigžņu vaina”, tad šī ir daudzreiz vājāka, vietām garlaicīga un tekstuāli nebaudāma, tomēr mēģināju autoru attaisnot, jo tas ir viņa pirmais darbs, un iespējams, ka daļēji autobiogrāfisks. Vismaz man tā likās.

Kādā TV raidījumā redzēju interesantu uzdevumu, ko varētu piedāvāt jubilāram. Tiek sagatavotas 8 – 10 papīra lapas. Uz katras uzraksta vienu nepabeigtu teikumu. Jubilāram teikumi jālasa skaļi un uzreiz jāpasaka turpinājums.

Piemēri.

1. Man ir patīkami, ja …

2. Zinu, ka tas ir ļoti grūti, bet es …

3. Dažreiz cilvēki mani nesaprot, jo es …

4. Man ļoti grūti aizmirst …

5. Es ticu, ka …

6. Man mēdz būt kauns …

7. Mani ļoti tracina …

8. Man citreiz tik ļoti gribas …

Uz balkona bieži tiek žāvēta veļa. Agrāk, līdzko sākās nokrišņi, tā bija jānoņem nost. Ja aizmirsās, tad veļu nācās pārmazgāt, jo no augšējā stāva uz mūsējo balkonu pilēja netīrs ūdens. Vēl lietainā laikā izmirka uz balkona grīdas ieklātais mīkstais segums, kuru pēc tam nācās vairākas dienas žāvēt.

Pirms dažiem gadiem izdomāju, kā šo situāciju atrisināt. Nopirku plēvi, kuras izmēri nedaudz lielāki par balkona izmēriem un vienu tās garāko malu ar veļas knaģiem piestiprināju pie balkona režģiem (A). Nokrišņu laikā visam balkonam šķērsām pārvelku veļas auklas (B), bet tām pāri pārlieku plēvi, tādā veidā nosedzot visu balkonu. Plēves otru garāko malu ar knaģiem piestiprinu pie veļas šņorēm (C).

Kad nokrišņu nav, plēve tiek sarullēta un ar knaģiem nostiprināta pie balkona režģa (D).

Tā kā plēve ar laiku kļūst netīra vai ieplīst, tad reizi vai divas reizes gadā nomainu. Labāk iegādāties biezāku un izturīgāku plēvi.

No 5 zirņiem piešķiru

Dzejoļu krājums ar humora piesitienu domāts bērniem (īpaši – zēniem), ko vērts izlasīt arī viņu vecākiem, jo lielākā daļa dzejoļu ir par attiecībām ģimenes locekļu starpā. Kad vakarā saviem lielajiem bērniem palasīju dažus man iepatikušos dzejoļus, abi atzina, ka pirms vairākiem gadiem par tēti – šoferi esot lasījuši CSDD izdotajā grāmatiņā “Ir labi būt labam”. Savukārt pēc dzejoļa “Pūpolu jēriņš” izlasīšanas, kur stāstīts, ka bērns ausī iebāž divus pūpoliņus, meita ar smaidu atcerējās savu bērnību, kad ziņkārības mākta, degunā iebāza mazu gliemežvāciņu.

Ļoti patika no zīmuļu skaidiņām veidotie ilustratīvie attēli. Tomēr ir viens neliels iebildums - ja grāmatai dots nosaukums “Tētis”, tad visos dzejoļos vairāk vai mazāk būtu jāpiemin tētis. Dažus dzejoļus es tomēr būtu likusi cita nosaukuma dzejoļu krājumā.