Iekārtojot bērnistabu, galdniecības firmā pasūtījām koka mēbeles. Tā kā krāsa tika uzklāta izsmidzinot, uz dzeltenajām skapja durvīm bija uzšpricējušies sīki zaļi plankumiņi, kurus pamanījām tikai pēc skapja uzstādīšanas. Nu tā īsti sapratu, ko nozīmē teiciens, ka darvas piliens var sabojāt medus mucu… Prieks par jaunajām, skaistajām mēbelēm izgaisa. Un tad prātā ienāca ideja. Palūdzu, lai galdniecībā no finiera izzāģē dažāda lieluma sirsniņas un nokrāso tās skapim pieskaņotā krāsā. Ar divpusējo līmlenti sirsniņas pielīmēju gan uz skapja, nosedzot krāsu plankumiņus, gan uz bērnu divstāvīgās gultas. Teikšu godīgi - mēbeles kļuva interesantākas. Ar šāda veida aplikācijām uz mēbelēm iespējams noslēpt arī kādu bērna nedarbiņu.

Mūsu dzīvokļa gaiteņa galā ir neliela niša, kas ieejot pa ārdurvīm, nav redzama. Lai šī 80 cm platā un 36 cm dziļā telpas daļa tiktu lietderīgi izmantota, nolēmu tur izveidot bērnu drēbju pakaramo (1.). Vēlējos kaut ko bērnišķīgu un oriģinālu, tāpēc izdomāju, ka pakaramais sastāvēs no trim detaļām: koka aizkaru stangas un diviem koka svečturiem pīlītes un zivtiņas formā (2.). Tā kā koka svečturiem padziļinājums ir aptuveni centimetrs, tie labi spēj noturēt aizkaru stangu. Abi svečturi nokrāsoti ar akrilkrāsām un pie nišas sienām piestiprināti ar skrūvēm.

Pēc remonta virtuvē nolēmu iekārt gan gaišos, gan tumšos aizkarus, turklāt tā, lai gaišie vērtos vaļā uz vienu pusi, bet tumšie – uz otru pusi.

Pa dienu tumšos aizkarus sasienu ar “augļu atsaiti”, kas veidota no dekoratīvas auklas un mākslīgiem augļiem (1). Tā kā augļi izgatavoti no mīksta putuplasta, tiem pa vidu izdobu caurumu un izvēru cauri auklu. Tad augļus nofiksēju un caurumu noslēpu, auklā iesienot mezglus.

Gan kā dekors, gan kā gaišā aizkara atsaite kalpo puķpods ar mākslīgo ziedu, kura lapas veidotas uz lokanas stieples, tāpēc tās apviju ap aizkaru (2.). Mākslīgo ziedu puķpodā “iestādīju”, izmantojot gabaliņos salauztu putuplastu (der arī dekoratīvā putuplastas plāksne griestiem) un PVA līmi. Putuplastu noslēpu, puķpoda virspusi rotājot ar sizalu.

2006. gada vasarā ar ģimeni ceļojām pa vienu no tūristu iecienītākajām vietām Igaunijā – Sāmsalu. Kādā apskates objektā pamanīju no piena kannas veidotu pastkastīti. Latvijā droši vien gandrīz katrā lauku mājā ir piena kannas, kas nokalpojušas savu laiku un noliktas šķūnīša tālākajā kaktā. Tagad tām var dot otru iespēju pierādīt savu derīgumu.

Kannas dibenā izzāģē garenu taisnstūra caurumu, pa kuru ievietot vēstules un laikrakstus. Lai lietū pasta sūtījumi nesamirktu, virs cauruma uz eņģītēm uztaisa aizveramu un atveramu jumtiņu (1). Pastu izņem, atverot kannas vāku (2). Kanna uz statīva jānostiprina tādā virzienā, lai vāks vērtos vaļā uz augšu. Tagad kannu atliek vien nokrāsot.