No 5 zirņiem piešķiru

“Sarežģīta bērnība ir kā neredzams ienaidnieks (..). Nekad nevar zināt, kad tā tevi sitīs.” Citāts, kas trāpīgi raksturo romānā aplūkoto tēmu.

Žila (10), Mārtija (13) un Lizas (14) vecāki iet bojā autoavārijā. Bērni, lai gan viņiem ir vecmāmiņa (dzīvo citā valstī) un tante, tomēr nonāk internātā, kur tiek šķirti. Šo māsas un brāļa atsvešināšanos vissmagāk pārdzīvo Žils. Kā par laimi viņa vientulību kliedē meitene Alva, kas nedzīvo internātā, bet mācās ar Žilu vienā klasē.

Žils patur prātā tēva teikto - “Vissvarīgākais ir, lai tu atrastu sev īstu draugu (..). Īsts draugs ir tas, kurš vienmēr ir klāt, kurš visu dzīvi iet tev līdzās. Tev viņš jāatrod, tas ir svarīgāk par visu, arī par mīlestību. Jo mīlestība mēdz pāriet.” Alva kļūst par Žila labāko draugu uz mūžu.

Māsai un abiem brāļiem pieaugot, tie tomēr atrod atpakaļceļu viens pie otra.

Romānu caurstrāvo skumjas un realitātes klātbūtne, tāpēc vēlējos uzzināt, vai gadījumā autors neatklāj savus personīgos pārdzīvojumus. Vikipēdijā izlasīju, ka sešu gadu vecumā pēc vecāku šķiršanās viņš tika nosūtīts uz internātskolu, kur pavadīja visus skolas gadus. Apskatījos arī autora fotogrāfijas – jauns vīrietis ar skumīgām acīm. Starpcitu grāmata tiek veltīta māsai. Diez vai arī viņa bija internātā?

No 5 zirņiem piešķiru

Darbība norit 1928. gadā kādā Vācijas pilsētā. Trīs jauni vīrieši – Oto Kesters, Gotfrīds Lencs un Roberts Lokamps – strādā autodarbnīcā “Kesters un Ko”. Pēckara ekonomiskā krīze, apkārt valdošais bezdarbs un naudas trūkums skar arī viņu biznesu. Izmisums, frontē piedzīvotās šausmas un vientulība tiek “noskaloti”, ik vakaru apmeklējot neskaitāmus krogus un lietojot alkoholu. Negaidīti galvenais romāna varonis Roberts satiek Patrīciju (Patu), kurā iemīlas. Abi bauda iespēju būt kopā par spīti visām grūtībām, ko nākas pārvarēt, jo Roberts droši var paļauties uz savu draugu palīdzību.

Izlasot apmēram divas trešdaļas romāna, nevarēju saprast, kāpēc autors grāmatai devis nosaukumu “Trīs draugi”. Stāstīts galvenokārt tiek par Roberta jūtām pret Patu – kā pamazām no patikšanas viņš nonāk līdz mīlestības apziņai. Savukārt draudzības apraksti, kā liktu domāt grāmatas virsraksts, ir virspusēji. Lasītājs gandrīz neko neuzzina ne par Oto, ne Gotfrīda dzīvi.

Robertam jau 30, bet pēc aprakstītajām sajūtām šķiet, ka viņš uzvedas tieši tāpat kā 18-20 gadus vecs jauneklis, kas pirmo reizi iemīlējies. Karš un pavadītais laiks frontē, kur Roberts tika iesaukts savos astoņpadsmit, viņam atņēma neizdzīvoto jaunības laiku, kas pie Roberta atgriezās ar novēlošanos.

Puišu draudzību sajutu grāmatas pēdējā trešdaļā, kad gluži kā trīs musketieros nostrādāja sauklis “Viens par visiem un visi par vienu!”, jo patiesus draugus iepazīst tikai nelaimē.

Grāmata uzrakstīta 1937. gadā. Raugoties no mūsdienu skatupunkta, sižets viduvējs, taču stāstījums bagāts ar filozofiskiem aforismiem. Jāatzīst, ka romānā tiek lietots pārāk daudz alkohola.

Citāti par mīlestību

Turpinājums ...

 Uzdevums: Uzzīmēt kluso dabu un iekrāsot/ietonēt to jebkādā tehnikā.

 Klusās dabas kompozīcija un skolēnu darbi:

 Vecums: 4.-12. klase (kā paraugi izmantoti 10-tās klases skolēnu darbi)

 Darba ilgums: 3 - 4 mācību stundas

 Nepieciešamie materiāli: A3 formāta papīra lapa, grafīta zīmulis, dzēšgumija, krāsu zīmuļi (pēc izvēles), klusās dabas uzstādījums (audums, trauks, rotaļlieta, mākslīgais augs podiņā).

Izcila izrāde, kas uz neilgu laiku ļāva atgriezt laika riteni atpakaļ. Ja mans un vīra stāstījums par jaunībā izbaudītajām padomju laika nejēdzībām bērnos nekādu sevišķu interesi nebija radījis, tad tagad piedzīvotais vizualizācijas efekts bija daudz iedarbīgāks. Jāpiemin gan, ka izrāde vairāk piemērota vecumam 18+.

Visu izrādes laiku mani nepameta sajūta, ka lugas saturs pielāgots grupas “Pērkons” dziesmu tekstam, tāpat kā ASV filmas “Mamma Mia!” saturs tika pielāgots grupas “ABBA” dziesmu tekstam. Piedevām likās, ka visi notikumi norisinās tepat līdzās, jo stāsts sākās ar 1985. gada grupas “Pērkons” koncertu Ogrē, un arī mēs šo izrādi skatījāmies Ogrē.

Galvenie personāži ir trīs 17-18 gadus veci jaunieši – garmatainais brīvdomātājs Uģis, gudrais paraugpuisis Andrejs un bezbēdīgā Vizma. Viņus vieno draudzība un provokatīvās grupas “Pērkons” mūzika.

Jāatzīst, ka savos 18 gados (1988. gads), kad grupa “Pērkons” uzstājās mūsu skolas 11.-to klašu izlaidumā, kas notika tikko atvērtajā Ogres kultūras namā (tagad – Ogres kultūras centrs), manā uztverē dziesmu mūzika, ritms un skaļums dominēja pār tekstuālo saturu. Satura dziļākas jēgas sapratne nāca ar gadiem.

Izrādes scenogrāfijā izvēlētas tikai divas krāsas – sarkanā un pelēkā. Sarkanais skatuves iekārtojums, kas pēc krāsas līdzinās cilvēku asinīm, paspilgtina šī režīma pāri nodarījumu, sāpes un dusmas, bet pelēkie skatuviskie tērpi visus izrādes personāžus attēlo kā vienlīdzīgu un pakļautu pelēko masu. Ik pa laikam uz skatuves parādās kāds padomju laika lozungs, kas kā dogma norāda, kā padomju pilsonim vajadzētu dzīvot.