Regulāri apmeklējot grāmatnīcu, protams, biju ievērojusi Andra Kalnozola grāmatu “Kalendārs mani sauc”. Kaut arī tā ātri ieguva popularitāti un dažu mēnešu laikā tika izdota vairākkārtīgi, pašķirstot neizjutu vēlmi to iegādāties. Pie tam, paskatoties uz vāka noformējumu nodomāju, ka to veidojis diletants, kas maketējot neierēķināja grāmatas biezumu, tādā veidā vairākus autora vārda burtus no pirmā vāka pazaudējot.

Lai gan izrāde ir par tādu smalku tēmu kā vientulība un garīgi slims cilvēks, tā mani neaizkustināja. Nenoticēju Oskara uzvedībai, jo īsti nesapratu, kas tad viņam kaiš. Pārāk nosvērts, mierīgs un lēns priekš nervu kaites un pārāk gudrs priekš garīgās attīstības traucējumiem.

Skatījos izrādi un iedomājos, ka Oskars varētu būt pieaudzis Lennebergas Emīls, jo tieši tāpat draudzējas ar vecajiem, vientuļajiem un pamestajiem.

Pieņemu, ka autors vēlējās sabiedrībai pretstatīt Oskaru, parādot, ka mūsos pazudis cilvēciskums, patiesums un bērnišķīgais naivums, taču es tam nepiekrītu, jo, strādājot skolā, cilvēciskumu, patiesumu un bērnišķīgo naivumu redzu ik uz soļa. Varbūt mums pieaugot, tas tiek paslēpts aiz biezas ārējās čaulas.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


“Ezeriņš”, Latvijas Nacionālā teātra izrāde

07.06.2022.

Kaut gan izrāde uzvesta 2014. gada pavasarī, līdz pat šim gadam (2022.), iegādājoties biļetes uz izrādēm, nekādi netrāpījos īstajā momentā, jo vienmēr līdzās izrādes nosaukumam "Ezeriņš" vīdēja uzraksts “Izpārdots”. Šis fakts plus labās atmiņas par skolas laikā lasītajām Jāņa Ezeriņa novelēm, kā arī vēl “Spēlmaņu nakts 2013/2014” piešķirtā GRAND PRIX balva raisīja pārliecību, ka izrāde noteikti jāredz. Šajā pavasarī līdz ar masku valkāšanas un covid sertifikātu ēras beigšanos, kad cilvēki vēl nebija paspējuši atģisties, kaut kā veiksmīgi sagadījās iegādāties vienu no pēdējām biļetēm.

Vai nu tas, ka biju baigi sacerējusies uz kaut ko grandiozu, vai arī tas, ka izrādes dienā lija lietus un mani mocīja veselības kaite, spēju noskatīties tikai pirmo cēlienu. Kaut kā smagnēji un drūmi (jau dēļ Krievijas – Ukrainas kara noskaņojums nekāds). Aktieru balti nopūderētās sejas atgādināja mirušos, kas augšām cēlušies no putekļiem. Tāds zombiju tusiņš vai kapeņu stāstiņi ar asins piedevu.

No 5 zirņiem piešķiru

 


Inese avīzē ielikusi precību sludinājumu, uz kuru atsaucies vīrietis vārdā Olivers. Vēstuļu sarakste turpinājusies visu vasaru, līdz Olivers negaidīti ierodas ciemos. Vai Ineses izsapņotā un savā galvā iztēlotā mīlestība sakritīs ar īstenību? Vai vēstulēs rakstītais atspoguļo patieso rakstītāja būtību?

Luga tapusi vairāk kā pirms trīsdesmit gadiem un, manuprāt, savu laiku izdzīvojusi. Kaut gan tā skaitās komēdija, filozofiskie spriedelējumi par vientuļas sievietes sapņiem, garīgām vērtībām, ģimenes modeli, kā arī sentimentalitātes pieskaņa, mani garlaikoja. Varbūt tāpēc, ka tas jau simtiem reižu dzirdēts.

Lai gan mūsdienu sieviete tāpat alkst mīlestības un sapņo par princi baltā zirgā, tomēr viņas galvenais mērķis nav ar varītēm apprecēties, kā tas bija raksturīgs pirms vairākiem gadu desmitiem, kad bezizejas situācijās tika izmantota pat precību sludinājumu palīdzība.

Cauri lugai jautās vecums, jo tika pieminēts žigulis, milicis, rublis, mīlestības vēstuļu rakstīšana, precību sludinājumu publicēšana presē.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 

 

P.S. Pēc divu gadu ilgiem kovida ierobežojumiem beidzot apmeklēju teātri bez personu apliecinoša dokumenta un vakcinēšanās sertifikāta uzrādīšanas un galvenais – bez maskas.


Nezinu, kas bija vainīgs, ka izrādes laikā nāca miegs – vai nu divas negulētās naktis, kas pavadītas, labojot skolēnu darbus pirms semestra beigām vai arī tas, ka lugas dialogi bija garlaicīgi. Kopumā izrādi uztvēru kā informējošu materiālu par sociālo nevienlīdzību, kas kārtējo reizi atgādināja, ka katram cilvēkam ir izvēles iespējas, kā dzīvot savu dzīvi.

Vairāk kā 20 gadus pēc skolas beigšanas satiekas kādreizējie bērnības draugi – Mārgareta un Maiks. Abi nākuši no trūcīga strādnieku rajona, taču viņu dzīves ceļi šo gadu laikā krasi atšķīrušies. Maiks pabeidzis augstskolu un strādā par ārstu, bet Mārgareta, līdz galam pat neieguvusi vidējo izglītību, visu dzīvi kuļas pa zemi atalgotām darba vietām. Pie tam viņas apgādībā un aprūpē ir pieaugusi meita ar garīgās attīstības traucējumiem.

Lugas darbība norit Amerikā, un mani visu izrādi caurvija sajūta, ka autors, aprakstot par Mārgaretu un Maiku, atklājis afroamerikāņu sociālās problēmas. Varbūt tāpēc 2011. un 2012. gadā šis darbs Amerikā guva panākumus. Personīgi man luga nelikās tik vērtīga, lai būtu vairāku balvu cienīga.

Tā arī nesapratu, kas izrādē bija domāti labie cilvēki. Vai mazizglītotā Mārgareta ar savu naivo vientiesību? Vai arī autors vēlējās pateikt, ka Maikam būtu piešķirama kategorija “labais cilvēks” tikai tādā gadījumā, ja viņš palīdzētu un finansiāli atbalstītu Mārgaretu tik vien tā fakta dēļ, ka abi bijuši bērnības draugi?

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā