Desmit savā starpā nesaistītas ainas, kas skatītāju ierauj sarežģītajā vecāku un bērnu attiecību virpulī. Pirms katras ainas uz stiklotās sienas, gluži kā filmas titri, ar projektoru izgaismojas personāži un to vecums, bet ainu starplaikā tiek izspēlētas nelielas mēmās etīdes.

Kamēr māte gaidībās, viņa domās apcer, kāda būs bērna dzīve. Laimīga, bezrūpīga, materiāli nodrošināta… Diemžēl realitāte izdara korekcijas, bērna iecerēto laimi bieži vien aptumšojot ar vecāku bezatbildību, dusmām, vardarbību, cietsirdību, vienaldzību, atsvešinātību un bailēm.

Mēs katrs esam izgājuši cauri bērnības posmam, tāpēc zinām, ko vēlamies no mūsu bērnības pieredzes iedot vai arī neiedot savam bērnam. Taču šī pieredzes bagāža nedod 100% drošu atbildi, vai mēs bērnu audzinām pareizi. Vienalga, cik priekšzīmīgs var būt vecāks, bērns tik un tā ar kaut ko savā dzīvē būs neapmierināts. Tas laikam arī ir tas gadu tūkstošiem daudzinātais paaudžu konflikts.

Lai paspilgtinātu un akcentētu izrādes ainās izspēlēto problēmu, aktieri vienu frāzi atkārto vairākas reizes. Tas man kā skatītājam tomēr lika garlaikoties. Vēl man nedaudz traucēja personāžu vecuma neatbilstība, piemēram, māti tēloja gados jaunāka aktrise par savu meitu.

Visvairāk man izrādē patika repa stilā veidotā dzemdību aina un izrādes nobeigums ar bērnišķīgu pārsteigumu uz stiklotās sienas.

Un tomēr visvairāk izskanējušais vārds izrādē, manuprāt, bija bailes.

Izrādi caurvij sirreāla (nereāla) situācija. Mazā istabiņā dzīvo tulkotāja Floransa, kas galdapakšu izīrējusi no citas valsts emigrējušam trūcīgam kurpniekam Dragomiram. Izrādās, ka pagalde var būt tīri jauka mājvieta, gadījumā, ja lielākai dzīvesvietas platībai nepietiek naudas. Zem galda Dragomirs labo kurpes, gatavo ēst, spēlē mandolīnu, uzņem ciemiņus un arī guļ.

Iekārtot māju zem galda ir pilnīgi pieņemami bērna vecumā, bet, ja zem galda mitinās pieaudzis cilvēks, tas jau šķiet dīvaini. Varbūt pat komiski.

Ja man jautātu, par ko ir šī luga, es atbildētu ar pretjautājumu. Par ko domā jauns vīrietis, sēžot pagaldē un cauru dienu redzot garām staigājošas sievietes kājas? Un par ko domā jauna, vientuļa sieviete, ja viņas istabā mitinās simpātisks vīrietis?

Lugu caurvij naivuma, seksualitātes, mīlestības un improvizētas mūzikas gaisotne. Īpatnēja izrāde, tāpēc grūti pieņemama. Bija skatītāji, kuri nespēja noskatīties to līdz galam.

Sieva uz mājām uzaicinājusi ekstrasensu, lai viņš atklātu, kur vīrs dzērumā paslēpis naudu. Nauda tiek atrasta, bet sievai ar to nepietiek. Viņa vēlas no transā guļošā vīra uzzināt vēl šādas tādas lietas. Pēc vīra melu atmaskošanas, kārta pienāk sievas atklātībai.

Vāja, virspusēja ludziņa, kas balstīta uz zemjostasvietas jokiem. No Daugavpils teātra biju gaidījusi kaut ko labāku. Tāds amatiereļu līmenis. Arī pieaicinātais Jānis Jarāns (ekstrasenss) tik vien spēja, kā no sejas slaucīt sviedrus un atkārtot citu aktieru priekšā teiktos tekstus.

Lauku kultūras nama līmeņa izrāde, bet cena kā Rīgas teātrī. Par stundu un 10 minūtēm tika samaksāti (pārmaksāti) 11 eiro.

Birutai 35 gadi, bet viņa nav vēl precējusies. Pēc 3 mēnešiem paredzēts klases salidojums, uz kuru Biruta nolēmusi ierasties kopā ar līgavaini, tāpēc par viņas galveno dzīves dzinuli kļūst sapņu prinča, kurš dzīvo pretējā mājā, medīšana. Lai realizētu savu mērķi, viņa izmanto sievišķīgas viltības, tomēr ne vienmēr tās ir veiksmīgas. Beigu beigās izrāde apstiprina teicienu, ka ne viss, kas spīd, ir zelts.

Izrāde skaitās komēdija, tomēr es to uztvēru kā traģikomēdiju. Lai arī Biruta pamanījās iekulties smieklīgās situācijās, man viņas bija žēl. Domāju, ka katras sievietes sapnis ir vīrs, bērni un ģimene. Ja šis sapnis nepiepildās līdz 35 gadu vecumam (Birutas gadījumā), sieviete to sāk uztvert sāpīgi. Viņa apzinās, ka šajā vecumā uz vienu rūķīti (vīrieti) ir 7-as vai pat vairāk Sniegbaltītes.

Zane Daudziņa divu(!) stundu garo monoizrādi nospēlē lieliski. Mainot balss intonāciju, viņa meistarīgi atveido ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu tēlus.