Nekad nav bijusi vēlme apmeklēt izrādes, kuras ir kāda romāna vai filmas skatuvisks pārstāstījums, jo man nepatīk skatīties to, ko es zinu. Šoreiz izrādi apmeklēju dēla dēļ. Pati “Svina garšu” izlasīju jau pasen, bet dēlam grāmata kaut kā nelasījās, tāpēc nolēmu, ka slinkajam lasītājam palīdzīgu roku spēs sniegt teātris.

Izrāde iesākās jau pirms izrādes sākuma, liekot tikko atnākušajiem skatītājiem iejusties bibliotēkas gaisotnē un uz projektora aplūkot 30-to un 40-to gadu avīžu atvērumus. Šī vēsturisko notikumu dokumentēšana nerimās visu turpmāko izrādes laiku, piešķirot kopainai sava veida oriģinalitāti. Skatītājam tika dotas divas iespējas – skatīties izrādi un pa laikam skatuves fonā palasīt kādu avīzes tekstu.

Izrāde ir par jaunu puisi Matīsu, kurš palicis dzīvot vecāku mājā pavisam viens. Paralēli bezrūpīgajām jaunības ballītēm, iedzeršanām un riskantajiem starpgadījumiem, viņam kopā ar saviem draugiem nākas piedzīvot 40-to gadu sākuma politiskās peripetijas. Neatceros, vai grāmatā tik bieži tika pieminēta alkohola lietošana, bet izrādē dzēra daudz. Nez vai tas ir labs piemērs jauniešu auditorijai, uz ko šī izrāde tomēr ir orientēta.

Izrāde sadalīta divās daļās un kopā ilgst 3 stundas 20 minūtes. Par garu. Saprotu, ka režisoram bija vēlme izveidot izrādi pēc iespējas tuvāk grāmatas saturam, tomēr varēja saīsināt, iztiekot bez vairākiem ne tik būtiskiem notikumiem. Ja pēc pirmās izrādes daļas starpbrīdī devāmies ar pacilātu sajūsmu, tad otrā izrādes daļa likās garlaicīgāka un nogurdinošāka. Iekšēji jutu vēlmi pēc ātrākām beigām.

No 5 zirņiem piešķiru

 

P.S. Dēls bija aizgājis uz izrādi ar ausu aparātu vienā ausī. Nožēloju, ka biju ieteikusi to ielikt. Pēc izrādes otrā cēliena, kurā, attēlojot geto šausmas, bija radītas tik griezīgas un nepatīkamas skaņas, dēls bija dusmīgs, jo “ausu aparāts tika izvarots, pamatīgi viņa ausī sīcot.”


Drīzāk tas nav koncerts, bet muzikāla izrāde, kurā Raimonda Paula 12 jaunās dziesmas papildina aktiera Andra Bērziņa monologs ar dažādu dzejnieku garadarbiem. Pilnīgi piekrītu maestro, kurš intervijā teicis, ka dziedošie aktieri “spēj dziesmu tekstus iznest līdz klausītājiem” pat labāk nekā dziedātāji. Kā atzina aktieris, koncerts veltīts sievietēm, un tā galvenā tēma - mīlestība.

Uz koncertu aizgāju Raimonda Paula dēļ. Nespēju beigt viņu apbrīnot. 83 gadu vecumā sacerēt dziesmas un uzstāties koncertos, - to nespēj kurš katrs.

No 5 zirņiem piešķiru


Luga iesākas ar jaunas sievietes Esteres pašnāvības mēģinājumu, ko kaimiņiem laimīgā kārtā izdodas novērst. Tālākā lugas gaita norisinās vienas diennakts ietvaros. Šajā laikā Esterei iespēja vairākkārtīgi tikties ar abiem savas dzīves galvenajiem vīriešiem, lai noskaidrotu savstarpējās attiecības.

Pirms 10 mēnešiem viņa pameta savu turīgo, nosvērto vīru Viljamu, kas strādā par tiesnesi, lai saietos ar bezatbildīgo dzērāju Frediju, kas dievina krogus apmeklējumus, golfa spēles un nevēlas uzņemties atbildību.

Izrāde liek padomāt, cik būtiska ir divu kopā dzīvojošu cilvēku savstarpējā emocionālā, intelektuālā un interešu saskaņa. Ar ko mīlestība atšķiras no kaislīgas aizraušanās?

Manuprāt, visas likstas ar Esteri sākušās no bezdarbības. Kad nav izglītības, nav darba un nav bērnu, par kuriem rūpēties, tu paliec atkarīga no līdzās esošā vīrieša. Un lai cik tas nebūtu skumji, - ar laiku kļūsti garlaicīga gan viņam, gan pati sev.

Izrādes noslēgumā skan patiesa frāze: “Nekad nav par vēlu visu sākt no sākuma.”

No 5 zirņiem piešķiru

 

 

Atkāpe, kas attiecas uz izrādi

1. Kad noskatījos izrādi, galvā uzplaiksnīja situācijas līdzība ar Blaumaņa “Purva bridējs”, kur Kristīne, tāpat kā šajā lugā Estere, bija starp diviem nezināmajiem – bagāto un nabago.

2. Pēc izrādes palika vairāki neatbildēti jautājumi:

* Kāpēc 12 kopdzīves gadu laikā Esterei un Viljamam nebija bērni?

* Kāpēc Esteres kaimiņš – ārsts – pabijis cietumā?

 

Atkāpe, kas attiecas uz jaunās zāles piebūvi

Kāpēc ēkā uz 90 skatītājiem ir ierīkotas tikai trīs tualetes – katrā stāvā pa vienai un pie tam abiem dzimumiem kopā?


„ART”, Nacionālā teātra izrāde

14.10.2019.

Trīs draugu savstarpējais kašķis sākas tad, kad viens no viņiem – Seržs – nopērk 30 000 eiro vērtu baltu gleznu ar baltām svītrām. Marks viņu mēģina pārliecināt, ka tas ir “sūds”, bet Ivans, būdams tolerants, lavierē starp abiem draugiem, cenzdamies strīdu izlīdzināt. Tomēr tā baltā glezna draugus neliek mierā visu izrādes laiku.

Bet varbūt vainīga nemaz nav glezna? Varbūt 15 gadus ilgajās draugu attiecībās iestājusies krīze, jo viņi negrib vai arī vairs nemāk viens otru pieņemt tādu, kāds tas ir.

Savdabīgs akcents izrādes laikā ir bungu ritmi, kas paspilgtina situācijas, aktieru domas un brīžiem pat uzbāzīgi pārdārdina runātāja teikto.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā