Par abām māsām – vijolnieci Kristīni Balanas un čellisti Margaritu Balanas – uzzināju pirms kāda gada vai diviem, kad pavisam nejauši, “pāršķirstot” ar pulti TV programmas, uzgāju raidījumu, kur tika stāstīts par talantīgajām latviešu mūziķēm. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc uz šo koncertu iegādājos biļeti.

Koncerts sadalīts divās daļās.

Pirmajā daļā skan Johanesa Brāmsa mūzika, kurai īsti nav saistības ar kino, jo tā uzrakstīta tad, kad vēl kino nemaz nav bijis. Tas ir stāsts par cilvēka dzīves posmiem (dzimšana, jaunība, briedums, nāves priekšnojautas), kas papildināts ar video projekcijām. Neteiksim, ka biju sajūsmā par šo mūziku, jo arī 100 un vairāk gadus vecās grāmatās ir lasāmgabali, kas šķiet novecojuši un ne tik saistoši mūsdienām.

Otrā daļa gan izraisīja sajūsmu, jo tā patiešām tika veltīta kino. Tik emocionāli, piesātināti un virtuozi, ka vienā brīdī spēja mani pat saraudināt.

Brīžiem koncerta laikā aizvēru ciet acis, lai manas sajūtas, ko uztvēru ar dzirdi, nespētu ietekmēt tas, kas tika rādīts uz ekrāna.

Sirreāla pasaka pieaugušajiem par vieglprātīgu dēkaini Pēru Gintu, kas alkst pēc piedzīvojumiem tālās zemēs un, būdams vājas gribas cilvēks, viegli iesaistās jaunās attiecībās ar sievietēm. Ik pa laikam līdzās galvenajam varonim izrādē parādās divi būtiski personāži. Viens no tiem – briedis, kas, manuprāt, asociējas ar Pēra Ginta sapņiem un darbojas kā vīrieša dzinējspēks. Otrs - Nāve, kas attēlota kā komiskais varonis, kura parādīšanās uz skatuves izraisa nevis satraukumu, bet smieklus. Un lai cik tas nešķistu dīvaini, Nāve palīdz atrisināt sarežģītās situācijas, kurās Pērs Gints spējis iekulties.

Baletu noskatījos ar aizrautību gan patīkamās mūzikas, gan spilgto skatuves tēlu dēļ. Domāju, ka manas emocijas paspilgtināja arī tas, ka esmu apmeklējusi Edvarda Grīga muzeju un pabijusi Norvēģijā pie Troļļu sienas, kur abās ceļa pusēs slejas augsti, pelēcīgi kalni, radot iespaidu, ka esi starp tiem iespiests. Tieši tādu pašu Troļļu sienu saskatīju arī skatuves noformējumā, jo abās skatuves pusēs slējās tumši pelēks fons. Baleta spožākā aina arī saistīta ar troļļiem. Skatītājus patīkami šokēja ne tikai troļļu vizuālais izskats, bet arī orķestra un kora kopīgais skanējums.

Noslēgumā uzdevu sev jautājumu: “Kāds bija izrādes vēstījums?” Un tad es iedomājos, ka patiesībā Pērs Gints ir mūsu pašu Sprīdītis, kas nonāk pie atziņas, ka laime ir tur, kur mājas un, kur tevi mīl un gaida. Tikai viens to saprata esot vēl jauns, bet otrs - sirmā vecumā.

Ivanovs kādreiz bija jautrs un enerģijas pārpilns vīrietis, kas skrēja dzīvei pa priekšu, nesdams uz saviem pleciem pārāk lielu nastu, līdz no smaguma “salauza muguru”, vienā mirklī sagraujot visus dzīves ideālus un iestiegot apātijas neizbrienamajā purvā, no kura tā arī nespēj izkārpīties laukā.

Dakteris Ivanova sievai Zārai noteicis letālu diagnozi – diloni (tuberkuloze), taču tas nav galvenais iemesls muižnieka bēdām, jo viņš savu sievu sen vairs nemīl. Drīzāk izjūt sirdsapziņas pārmetumus, jo sieva (ebrejiete) viņa dēļ mainījusi ticību un sastrīdējusies ar vecākiem.

Iespējams, ka vairāk kā simts gadus atpakaļ, kad tika uzrakstīta šī luga, ilgstošas skumjas, nomāktības un bezcerības sajūtas netika uztvertas kā nopietnas slimības simptomi, tāpēc dakteris, katru dienu apciemojot Ivanova sievu, nemaz nemēģināja ārstēt paša saimnieka depresiju.

Ja vienā mājā diendienā sadzīvo viens mirstošs un viens depresijas mākts cilvēks, māju pārņem drūmuma un nāves dvesma. Un to es izjutu visu izrādes laiku.

Ogres tautas teātra aktieri bija lieliski, bet izrāde tomēr man šķita par paredzamu un mūsdienām garlaicīgu.

P.S. Arī Dailes teātra repertuārā tiek rādīts “Ivanovs”.

Uz ledus satiekas divi pilnīgi atšķirīga temperamenta vīrieši. Makšķernieks – flegmatiķis un piedzēries garāmgājējs – sangviniķis. Pirmās izrādes minūtes, kaut arī saruna tiek adresēta klusajam makšķerniekam, izklausās kā sangviniķa monologs. Arvien pamazām viņa vāvuļošanai sāk pievienoties arī klusētājs un drīz vien abi viens otram atklāj savas problēmas. Viens – pārguris no ģimenes dzīves, bet otrs – donžuāntipa vecpuisis, kas nespēj uzņemties ģimenes dzīves atbildību.

Izrāde – viendienīte. Par kaut ko un īsti ne par ko. Pēc dažām dienām jau biju piemirsusi tajā apspriestās tēmas. Palika prātā vien vizuāli atšķirīgie tēli – pie āliņģa sēdošais makšķernieks pufaikā un gumijas zābakos, kuram apkārt, bārstīdamies ar amizantām humora odziņām un ar pudeli rokās, visu izrādes laiku līgodamies riņķoja uzvalkā, galantā mētelī un dārgās kurpēs tērptais garāmgājējs.

Pēc grūtas darba dienas vai nedēļas tīri laba izklaide. Noskatījos kopā ar vīru, jo viņš ir vasaras makšķernieks, bet ne bļitkotājs.