Izbaudīju to, ka visi četri kopā kā agrākos laikos noskatījāmies teātra izrādi. Ja neskaita kopīgās ekskursijas, tad nemaz vairs neatceros, kad pēdējo reizi četratā apmeklējām kādu pasākumu. Droši vien labu laiku pirms covid pandēmijas.

...................

Kādam tad īsti jābūt mūsdienu vīrišķīgajam vīrietim, atklāja aktieris Ainārs Ančevskis, atbildot uz vīrišķības testa jautājumiem ar ikdienas dzīves smieklīgu situāciju izklāstu.

Laba izrāde. Kā salda kūciņa ar atspirdzinošu dzērienu, kas kliedē pelēcīgo ikdienu.

Citāts no izrādes – “Arī apsnidzis mercedes ir mercedes.” 

Regulāri apmeklējot grāmatnīcu, protams, biju ievērojusi Andra Kalnozola grāmatu “Kalendārs mani sauc”. Kaut arī tā ātri ieguva popularitāti un dažu mēnešu laikā tika izdota vairākkārtīgi, pašķirstot neizjutu vēlmi to iegādāties. Pie tam, paskatoties uz vāka noformējumu nodomāju, ka to veidojis diletants, kas maketējot neierēķināja grāmatas biezumu, tādā veidā vairākus autora vārda burtus no pirmā vāka pazaudējot. Lai gan izrāde ir par tādu smalku tēmu kā vientulība un garīgi slims cilvēks, tā mani neaizkustināja. Nenoticēju Oskara uzvedībai, jo īsti nesapratu, kas tad viņam kaiš. Pārāk nosvērts, mierīgs un lēns priekš nervu kaites un pārāk gudrs priekš garīgās attīstības traucējumiem.

Skatījos izrādi un iedomājos, ka Oskars varētu būt pieaudzis Lennebergas Emīls, jo tieši tāpat draudzējas ar vecajiem, vientuļajiem un pamestajiem.

Pieņemu, ka autors vēlējās sabiedrībai pretstatīt Oskaru, parādot, ka mūsos pazudis cilvēciskums, patiesums un bērnišķīgais naivums, taču es tam nepiekrītu, jo, strādājot skolā, cilvēciskumu, patiesumu un bērnišķīgo naivumu redzu ik uz soļa. Varbūt mums pieaugot, tas tiek paslēpts aiz biezas ārējās čaulas.

Kaut gan izrāde uzvesta 2014. gada pavasarī, līdz pat šim gadam (2022.), iegādājoties biļetes uz izrādēm, nekādi netrāpījos īstajā momentā, jo vienmēr līdzās izrādes nosaukumam "Ezeriņš" vīdēja uzraksts “Izpārdots”. Šis fakts plus labās atmiņas par skolas laikā lasītajām Jāņa Ezeriņa novelēm, kā arī vēl “Spēlmaņu nakts 2013/2014” piešķirtā GRAND PRIX balva raisīja pārliecību, ka izrāde noteikti jāredz. Šajā pavasarī līdz ar masku valkāšanas un covid sertifikātu ēras beigšanos, kad cilvēki vēl nebija paspējuši atģisties, kaut kā veiksmīgi sagadījās iegādāties vienu no pēdējām biļetēm.

Vai nu tas, ka biju baigi sacerējusies uz kaut ko grandiozu, vai arī tas, ka izrādes dienā lija lietus un mani mocīja veselības kaite, spēju noskatīties tikai pirmo cēlienu. Kaut kā smagnēji un drūmi (jau dēļ Krievijas – Ukrainas kara noskaņojums nekāds). Aktieru balti nopūderētās sejas atgādināja mirušos, kas augšām cēlušies no putekļiem. Tāds zombiju tusiņš vai kapeņu stāstiņi ar asins piedevu.

Inese avīzē ielikusi precību sludinājumu, uz kuru atsaucies vīrietis vārdā Olivers. Vēstuļu sarakste turpinājusies visu vasaru, līdz Olivers negaidīti ierodas ciemos. Vai Ineses izsapņotā un savā galvā iztēlotā mīlestība sakritīs ar īstenību? Vai vēstulēs rakstītais atspoguļo patieso rakstītāja būtību?

Luga tapusi vairāk kā pirms trīsdesmit gadiem un, manuprāt, savu laiku izdzīvojusi. Kaut gan tā skaitās komēdija, filozofiskie spriedelējumi par vientuļas sievietes sapņiem, garīgām vērtībām, ģimenes modeli, kā arī sentimentalitātes pieskaņa, mani garlaikoja. Varbūt tāpēc, ka tas jau simtiem reižu dzirdēts.

Lai gan mūsdienu sieviete tāpat alkst mīlestības un sapņo par princi baltā zirgā, tomēr viņas galvenais mērķis nav ar varītēm apprecēties, kā tas bija raksturīgs pirms vairākiem gadu desmitiem, kad bezizejas situācijās tika izmantota pat precību sludinājumu palīdzība.

Cauri lugai jautās vecums, jo tika pieminēts žigulis, milicis, rublis, mīlestības vēstuļu rakstīšana, precību sludinājumu publicēšana presē.

P.S. Pēc divu gadu ilgiem kovida ierobežojumiem beidzot apmeklēju teātri bez personu apliecinoša dokumenta un vakcinēšanās sertifikāta uzrādīšanas un galvenais – bez maskas.