No 5 zirņiem piešķiru

Romāna darbība norisinās sniegotajos Zviedrijas ziemeļos, kur mitinās sāmu tauta.

Nomaļus no citiem ciema ļaudīm mīt 85-us gadus vecā Maridja un viņas vīrs Biers. Maridjai jau kopš bērnības tiek piedēvēts īpatnes tituls, jo viņa vienmēr izcēlusies ar dīvainībām, kas bijušas pretstatā sabiedrībā pieņemtajām normām. Pat šajā vecumā, uzzinot, ka vēderā ieperinājies vēzis vēlīnā stadijā, Maridja neiztiek bez ekscentriskiem izgājieniem. Savukārt Bieru ir piemeklējusi vecuma demence. Viņš zaudējis ne vien dzirdi, bet arī atmiņu. Līdz ar to Maridjai nav īsti ar ko parunāt, jo abi vecīši ir vientuļnieki. Kādu dienu, darbojoties ap telefonu, Maridja atrod sev sarunu biedreni Siri. (Manuprāt, Sire ir “virtuālā asistente” jeb mākslīgā intelekta datorprogramma.)

No sabiedrības abi izvairās kopš kāda nelāga ģimenes notikuma. Biera jaunākā māsa, kuras dēlu Maridja un Biers bija audzinājuši gluži kā savējo, jo pašiem bērnu nav bijis, kopā ar bērnu pazudusi uz neatgriešanos.

Bez abiem vecīšiem romānā ir arī otra sižeta līnija – par jaunu ārstu Kaju un viņa līgavu Mimmi, kas Zviedrijas ziemeļu ciematā iegādājušies māju.

 

Mani fascinēja romāna valoda. Kaut gan sižets ir paredzams un nelikās īpaši saistošs, valodas dēļ vien bija vērts izlasīt. Un pilnīgi nepiekrītu anotācijā rakstītajam, ka romānā lasāmas “līdz asarām smieklīgas epizodes”. Ja godīgi, tad es nevis smējos, bet brīžiem aiz žēluma raudāju, apzinoties, cik smagi ir vientuļiem un slimiem cilvēkiem, kuriem nav neviens, kas palīdzētu.

 

Par sāmiem

Sāmi ir maza ziemeļu tauta, kas apdzīvo Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas un Krievijas - Kolas pussalas ziemeļu daļu. Sāmiem nav savas neatkarīgas valsts, taču viņiem ir savas politiskās institūcijas, piemēram, sāmu parlamenti Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā.

Pēc romāna izlasīšanas radās vēlme kaut ko vairāk uzzināt par sāmu piespiedu pārvietošanu no dzimtās vietas uz citu teritoriju, jo Bierns bērnībā to piedzīvojis. Diemžēl pēc romāna aprakstiem īsti nespēju puzles gabaliņus salikt kopā.

Internetā uzgāju, ka sāmu piespiedu pārvietošana no Garasavonas notika laika posmā no 1919. līdz 1930. gadiem. Galvenais iemesls - valstu robežas un ziemeļbriežu ganību politika. 1919. gadā noslēgtā vienošanās starp Norvēģiju un Zviedriju ierobežoja zviedru sāmu iespējas vest briežus uz Norvēģijas piekrastes ganībām, kur viņi bija gājuši gadsimtiem ilgi. Tā vietā Zviedrija nolēma daļu sāmu piespiedu kārtā pārvietot uz dienvidiem, pievienojot tos citām sāmu kopienām. Izsūtītajiem sāmiem nācās mērot vairākus simtus kilometru garu ceļu (600-800 km) līdz jaunajam reģionam, vedot sev līdzi ziemeļbriežu ganāmpulku. Svešajā zemē pienācēji nebija gaidīti, jo vietējie bija spiesti dalīties ar ganību zemi. Pēkšņi vienā teritorijā bija saradušies pārāk daudz briežu. Tas izraisīja ilgstošus konfliktus starp dažādajām sāmu kopienām. Visam tam pievienojās arī valodas un kultūras atšķirības.

Romānu izlasīju ceļojuma laikā. Zīmīgi tas, ka, dienu vēlāk apmeklējot Atēnu Laikmetīgās mākslas muzeju, manu uzmanību piesaistīja sāmu tekstilmākslinieces Britta Marakatt-Labba šūtā glezna ar ziemeļbriežu ganāmpulku un ragavu pajūgiem, kas sasaucās ar nupat lasīto grāmatu par sāmu tautas pagātni.

 

Sāmu kultūrā gads sastāv nevis no četriem, bet no astoņiem gadalaikiem, kas cieši saistīti ar ziemeļbriežu audzēšanu. Piemēram, gadalaikā pavasaris-ziema (februārī/martā) ziemeļbrieži joprojām atrodas ziemas ganībās, bet gadalaikā pavasaris-vasara (maijā/jūnijā) ziemeļbrieži dzemdē vienu mazuli.

Romānā izlasīju, ka daudzas sāmu paaudzes uzskatīja, ka galvenais ir spēcīgas asinis un veseli zobi. ChatGPT precizēja -, lai izdzīvotu aukstumā, garās ziemās un lielos attālumos tundrā, bija nepieciešama laba fiziskā veselība. “Spēcīgas asinis” simboliski nozīmēja izturību, labu veselību un spēju izturēt aukstumu un slimības. Savukārt zobu veselība bija ļoti svarīga, jo tradicionālais sāmu uzturs bija žāvēta vai kūpināta ziemeļbriežu gaļa.

 

Citāti par piederību

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romānā paralēli vijas divi stāstījumi par Jonasu. Viens stāstījums atklāj Jonasa neatlaidību, sīkstumu, gribasspēku un tieksmi pēc izaicinājuma. “Everests jau divdesmit piecus gadus ieņēma vietu Jonasa sapņos un murgos, un ceļu, kas bija atvedis šurp, viņš bija gājis vienatnē. Viņš gribēja izjust mieru un noslēpumu sevī, gribēja soli pa solim uzkāpt šajā kalnā bez nepieciešamības domāt.” Otrs stāstījums ir par Jonasa bērnību un dzīvi līdz izvēlei kāpt Everestā. Par viņa ilgām “pēc drošām, parastām mājām ar normālu tēvu un normālu māti”, par neapdomīgu pārdrošību, par draudzību, par skumjām un par pasaules apceļošanu vienatnē, meklējot “vienīgo, kā dēļ vērts dzīvot: mīlestību”.

Lasot romānu, vietām radās sajūta, ka uzrakstītais varētu būt īstenība, taču vietām – sevišķi Jonasa ceļojumi pa dažādām pasaules valstīm, šķita kā nereāla pasaka par bagāto princi, kas izbraukā trejdeviņas zemes, meklējot lielo brīnumu. Un beigu beigās atrod.

 

Par autoru

Lasot romānu “Lielākais brīnums” (2013.), radās vēlme ielūkoties austriešu rakstnieka Tomasa Glaviniča biogrāfijā, mēģinot to sasaistīt ar galvenā varoņa sajūtām. No tukša gaisa nevar rasties apcerējums tam, ko tu pats neesi piedzīvojis un pārdzīvojis.

No slavas augstākā punkta – gluži kā Everesta virsotnes, ko Tomass sasniedza divtūkstošo gadu sākumā, sākās personības lejupslīde un pašiznīcināšanās. Ap šo laiku viņu piemeklēja pirmā depresijas lēkme, taču terapija izrādījās neefektīva. 2025. gada novembra intervijā Tomass Glaviničs atzīstas, ka 36-u gadu vecumā (2008. gadā) “biju pilna laika alkoholiķis, šķīries, atkarīgs no kokaīna un patiesi nomākts." 2016. gadā viņš bija bankrotējis (rakstā uzgāju, ka piedalījies azartspēlēs ar kriptovalūtām) un kā pats teica – uz bezpajumtniecības robežas. Tomass tika nolīgts par interneta vietnes slejas autoru, kur par nelielu samaksu ik nedēļu aprakstīja savas nomāktības sajūtas ar nosaukumu “Kad dvēsele sadalās, vēl dzīva.”

Pēdējos gados Tomasa atrašanās vieta nav zināma pat draugiem. Tiek pieņemts, ka viņš bēguļo no Austrijas varas iestādēm, acīmredzot, kādu neizpildītu saistību dēļ. Varētu būt, ka atrodas sava tēva dzimtenē – Dienvidslāvijā.

Man tomēr gribētos ticēt, ka kaut ko no sevis autors ir iedevis grāmatas galvenajam varonim. Tā ir atziņa, ka ne naudas daudzums, ne pasaules apceļošana (autora gadījumā – slava) nespēj kliedēt vientulību un skumjas, kas māc, ja neesi vēl atradis vai arī esi jau pazaudējis savu dzīves mīlestību. Arī Jonass, līdzīgi kā Tomass, uz diviem gadiem ieslēdzās istabā, nevienam nedodot par sevi nekādu ziņu.

 

Par Everestu

Pirms grāmatas lasīšanas nebiju interesējusies, kā notiek kāpšana augstās virsotnēs, piemēram, Everestā. Biju iedomājusies, ka kalna pievarēšanā iesaistās tikai profesionāli alpīnisti, lai pierādītu savu varēšanu. Un bojā uz kalna aiziet tikai tie, kas nosalst, iekrīt kādā ledus aizā vai arī tie, kam uzkrīt virsū ledus atlūzas vai lavīna. Taču romāns manī radīja jaunas atklāsmes.

Lai varētu kāpt Everesta kalnā, jāsamaksā ap 50 000 eiro, nolīgstot kalnu gidus un pavadoņus šerpas. Šerpas ir etniska tauta, kas mīt Nepālas Himalajos (Everesta reģionā). Tie ir izturīgi kalnā kāpēji, jo pielāgojušies lielam augstumam. Parasti šerpas nes alpīnistu mantas, palīdz iekārtoties nometnēs, glābj cietušos u.c. Alpīnistu samaksāto naudu šerpas izmanto, piemēram, skolu celšanai vai labiekārtošanai.

Kāpjot Everestā, iespējama nakšņošana vai ilgāka uzturēšanās, gadījumā, ja jānogaida labāki laikapstākļi, četrās nometnēs dažādos kalna augstumos. Nometnē pieejams ārsts, bārs (tas mani pārsteidza) un pat duša. Cik sapratu pēc aprakstītā, tad duša atrodas ārpusē un ir aizsegta vien ar telts audumu. Kurš spējīgs ielīst šādā dušā, kad termometra stabiņš noslīdējis līdz -30⁰C? Arī nakšņošana nav nekāda siltā midziņa, jo telts audekla sienas tikai nedaudz aizsargā no vēja un sala.

Šīs četras nometnes nepieciešamas, lai cilvēki aklimatizētos. Jo augstāk kāpj, jo mazāk būs skābekļa. Ķermenim nepieciešams laiks, lai pielāgotos zemam spiedienam, tāpēc kāpēji ar vienu piegājienu nedrīkst kāpt virsotnē. Lai aklimatizētos, vairākkārtīgi starp nometnēm jākāpj augšā un lejā. Jāietur princips: “kāp augšā, guli zemāk”. Nekāda kārtīga izgulēšanās, protams, ka nesanāk, jo var sāpēt galva, būt vemšana, visu laiku salst.

Virs 8000 metriem atrodas nāves zona. Uz Everesta virsotni (8848 m) no 4. nometnes parasti dodas naktī. Kāpj apmēram 8-12 stundas ar skābekļa masku. Lejupceļam vajag tik pat daudz spēka, taču enerģijas vairs nav, arī skābekļa balons var būt jau tukšs. Skābekļa trūkuma ietekmē rodas halucinācijas. Ja pārāk ilgi paliek virsotnē, tumsā, aukstumā un bez skābekļa, var iet bojā.

ChatGPT uzrādīja, ka pirmie latvieši, kas sasniedza Everesta virsotni, bija Teodors Ķirsis un Imants Zauls. Viņi 1995. gada 14. maijā Everesta virsotnē pacēla Latvijas karogu.

 

 

Lasot grāmatu, līdzās turēju zīmuli, jo vērtīgu filozofisku citātu, kurus vēlējos atzīmēt, tekstā ir gana daudz.

Turpinājums ...

Romāns nav ne dzēlīgs, ne asprātīgs. Kaut gan jāatzīst, ka pirmā nodaļa iesākās diezgan cerīgi ar jautājumu, kādu esmu uzdevusi sev vairākkārt, domājot par savu bērnu nākotni, kad viņi vēl mācījās skolā un augstskolā. “Kāda jēga skolā ir censties un mācīties? Tikai tāpēc, lai dabūtu labu darbu, pāris bērnu un tad tādā pašā garā turpinātu līdz kapa malai?”

Lasot pirmo nodaļu, nodomāju, ka romāns patiks, jo Ingrīdas (50+) personāžā ieraudzīju sevi. Aprakstītās situācijas un pārdomas šķita atpazīstamas un realitātē izdzīvotas. Iespējams, ka lielai daļai sieviešu pusmūžā pienāk tāds slieksnis, kad rodas nogurums no straujā dzīves ritma un pārlieku lielās pienākumu gūzmas ne tikai darbā, bet arī ģimenes dzīvē, jo tu saproti, ka katra “jaunā diena ir kā šķēršļu trase”, kas jāpārvar, lai kaut kādā pāri palikušajā brīdī atlicinātu laiku arī sev.

Tomēr, lasot nākamās nodaļas, romāns sāka garlaikot. Tas pārvērtās par tradicionāla mīlas trīsstūra aprakstu, jo Ingrīdas vīrs Jāns (50+) pēc 25-iem laulībā nodzīvotiem gadiem, jāatzīst, ka gan ilgi svārstoties un vairākkārtīgi raudot(?!), izvēlējās sākt visu dzīves virpuli no gala, saejot kopā ar gados jaunāku sievieti. Kā uz to reaģēja Ingrīda? Tā, kā to kādreiz bija ieteicis viens no dēliem, būdams vēl pusaudža vecumā: “Kāpēc gan nevarētu dzīvot kemperī un iztikt no pabalstiem?”

 

P.S. Par to mūsdienu dzīves vienmuļību vietā ir krievu izteiciens – зажрались, ko burtiski varētu tulkot kā pārsātinājušies/pārbaroti ar pārticību.

 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

“Uguns likās sava veida dzīvības pilna, tā runāja, rēca, sprakšķēja un rūca kā nepiesātināms zvērs, kas laužas cauri kokiem.”

Uguns cauri gadsimtiem cilvēkam ir palīdzējis un reizē arī kaitējis, pārņemot virsroku cīņā ar to. Kāpēc, apzinādamies šo uguns spēku, cilvēki tik un tā mēģina lēkt liesmās. Pat ne burtiskā nozīmē, jo ar lēcienu liesmās autors droši vien domājis arī atrašanos kara darbības zonā un pat cīņu ar savām vientuļnieka skumjām. Lēkt liesmās ir kā izaugsmes rituāls, kur tu sāpini sevi, lai kļūtu stiprāks.

Divi draugi – Eds un Konors – izvēlējušies ekstremālu un riskantu profesiju. Viņi ir ugunslēcēji, kas ar izpletņiem lec no helikoptera degošā, grūti pieejamā apvidū, lai apturētu uguni vai vismaz palēninātu tā izplatību. Viena tāda reize ievieš neplānotas dzīves korekcijas, kas pamazām draugus attālina vienu no otra.

Patiesībā romānā ir vēl trešā galvenā persona – Džūlija, kuru mīl abi draugi un kura mīl abus draugus.

 

Citāti

Turpinājums ...