No 5 zirņiem piešķiru

Tēlainā manierē uzrakstīts romāns par cilvēka un dabas, šajā gadījumā – vilku, līdzās pastāvēšanu un mijiedarbību. Grāmatu lasīju, ceļojot pa Rumānijas kalnaino Karpatu apgabalu, tāpēc redzētais vēl vairāk paspilgtināja autora aprakstītās dabas ainavas. Savukārt detalizēti attēloto vilku dzīvi Evanss “aizņēmies” no vairāku autoru grāmatām par vilkiem. Tomēr svarīgākais romānā, manuprāt, ir cilvēku raksturu attēlojums, kur mīlestībai un maigumam pretī stājas naids, nodevība un zemiskums.

Lai noskaidrotu, vai fermeru īpašumos, kas atrodas kalnainajā Montāna štatā (ASV), lopiem uzbrūk vilki, kas tika palaisti brīvībā ar mērķi atjaunot to populāciju, uz Houpas apvidu tiek uzaicināta 29-us gadus vecā vilku pētniece Helēna. Viņai nenākas viegli, jo jāmāk sadzīvot gan ar tiem, kas aizstāv vilkus, gan ar tiem, kas gatavi vilkus nogalēt. Viens no izteiktākajiem un naidīgāk noskaņotajiem līderiem ir valdonīgais Baks, kas ar viltu un meliem cenšas pierādīt vilku vainu. Taču viņa 18 gadus vecais dēls Lūks ir pilnīgs pretstats tēvam, tāpēc var teikt, ka vienas ģimenes ietvaros notiek cīņa par un pret, jo pastāv divejādi uzskati.

Vai iespējams ļaunumu apturēt? Kā? Vai tikai tā, ka ļaunums ietekmē pašu ļaunuma darītāju?

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata ar ļoti glītu vāka noformējumu, bet kā bieži vien gadās, labs ārējais apalks ne vienmēr liecina par spēcīgu saturu. Anotācijā pārspīlēti nodēvēta par detektīvromānu, taču stāstījumā nav jūtama detektīvromānam raksturīgā spriedze. Stāstījumu drīzāk varētu raksturot kā lēnu, rāmu upes plūdumu. Tik vien kā grūtākais ir sarežģītie somu cilvēku vārdi, ielu un apdzīvoto vietu nosaukumi. Arī apjoms nav liels - izlasāma vienas dienas laikā.

Grāmatā aprakstīti divi laika posmi – tagadne un 1960. gada vasara.

Tagadne. 40 gadus vecā galdniecības uzņēmēja Rākele veic renovāciju vienā no Helsinku rajona jūgendstila ēkām, nojaucot starp dzīvokļiem 60-tajos gados uzlikto starpsienu. Starpsienā līdzās vecām avīzēm tiek atrasta skārda kastīte ar nogrieztu bizi, puķainu kleitu un kanifoliju (grāmatā gan šis vijoles stīgām domātais materiāls nodēvēts par kolofoniju). Rākele vēlas noskaidrot, kam šīs lietas piederējušas un kāpēc šī kastīte te paslēpta. Tā kā viņa nav detektīvs, savam izmeklējumam pievēršas tikai no darba brīvajā laikā. Iztaujājot vairākus vecus cilvēkus, kas atceras par tā laika kaimiņiem vai arī notikumiem, viņa pamazām sāk atšķetināt noslēpumu. Tikai šī noslēpuma atšķetināšana mijas ar remonta un galdniecības darbu aprakstu, kas personīgi mani neuzrunāja. To droši vien labāk izprastu cilvēki, kas šos darbus dara ikdienā. Protams, neiztika bez Rākeles personīgās dzīves apraksta, jo viņai ir dēls un nesakārtotas attiecības ar darba kolēģi.

1960. gada vasara. 19 gadus vecajai vijolniecei Hilkai no mazpilsētas uzspīd necerēta laime. Viņai tiek piešķirta stipendija, lai vasarā pie slavena vijoļspēles profesora Sibeliusa Akadēmijā trenētu savu vijoļspēli. Kamēr tante Aune pavada vasaru vasarnīcā ārpus Helsinkiem, jaunā meitene apmetas viņas lielajā jūgendstila dzīvoklī. Diemžēl pēc kāda laika meitene pazūd, un neviens to līdz pat mūsdienām nav atradis vai saticis.

Citāti

“Nav sieviešu un vīriešu darbu, ir darbi, kurus var darīt jebkurš.”

“Cilvēks pasaulē nav viens, simti redzamu un neredzamu saišu viņu saista ar citiem cilvēkiem.”

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns iesākas ar stāstu par tēvu un dēlu, kas dodas vairāku stundu garā kāpienā augstu kalnos, lai pēc tam pa sniegoto nogāzi nobrauktu lejup. Taču rīta saules stari vēl nav atkausējuši ledus kārtu, kas klāj sniega virspusi, un notiek kritiens. Tas ir liktenīgs, jo pavisam nejauši abi ceļotāji atrod kalna upītes ledū iesalušu jaunas sievietes līķi. Vietējā policija drīz vien atklāj, ka tā ir Abija Kūpere, kas jau vairākus gadus tiek meklēta kādas slepkavības lietā.

Romāns ir par Kūperu ģimeni. Plaisa labi situētās un izglītotās ģimenes attiecībās radās pirms sešiem gadiem viesu rančo “Ūdensšķirtne”, kur viņi jau vairākkārtīgi bija pavadījuši vasaras atvaļinājumus. Nodevība un šķiršanās atstāj paliekošas sekas uz visiem četriem ģimenes locekļiem. Abijas protests, atsvešināšanās, kā arī saistība ar ekoteroristiem, pamazām sagrauj viņas dzīvi, virzot arvien tuvāk traģēdijai. Kā tas varēja notikt, ka gudrā meitene kļūst par slepkavības līdzinieci? 

Lai gan grāmatas sākumdaļā lasītājs uzzina, kā romāns beigsies, lasīt tāpat ir interesanti, jo autors apraksta katra tēla emocijas un to, kā katrs tiek galā ar savu zaudējumu. Lai gan jāatzīst, ka pēdējās 60-70 lappuses mani nedaudz garlaikoja un šķita sasteigtas.

Citāti par bērniem

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Īsti nesapratu, kāds šobrīd romāna galvenās varones Tildas vecums – 39 vai 46. Zināms tikai tas, ka viņa līdz pat šim vecumam izjutusi aizvainojumu pret savu māti. No sākuma tas bijis saistībā ar tēva prombūtni, bet pēc tam par to, ka astoņu vai deviņu gadu vecumā tika aizsūtīta uz internātskolu. Līdz pat mātes nāvei Tilda pārliecināta, ka māte viņu nav mīlējusi. Un te man rodas jautājums – vai tiešām tik ilgā laika posmā ne vienu reizi šie neatbildētie jautājumi vienai ar otru netika pārrunāti? Kā tas iespējams?

Pēc mātes nāves Tilda mātes dzīvoklī atrod vairākas dienasgrāmatas. Tā ir iespēja uzzināt kaut ko vairāk par mātes dzīvi un par viņas jūtām pret meitu.

Romānā viens pēc otra mijas tagadējās Tildas un septiņus, astoņus gadus vecās Tillijas stāstījums. Mani visvairāk sajūsmināja naivais bērna aprakstīto situāciju izklāsts. Ja tā būtu tikai bērniem domāta grāmata par Tilliju, piešķirtu augstāku novērtējumu, jo tieši šo sadaļu dēļ turpināju lasīt.

Tillija nav tāda kā citi bērni. Viņa redz to, ko citi neredz. Mirušos. Un viņa ar mirušajiem runā. Ja grāmatā tas tiek pasniegts kā meitenes īpašās spējas, es sliecos domāt, ka bērnības psihotraumu rezultātā Tillijai attīstījās šizofrēnija. Vēl viņai bija vairāki rituāli. Viens no tiem – sērkociņu aizdedzināšana. Kā viņa pati atzina, - “Daži cilvēki sevi savaino. Es dedzinu sērkociņus.”

Autore lasītājam līdz pat romāna beigām liek minēt, kurš no Tildas un Tillijas sarunu biedriem ir dzīvs un kurš ir iedomu jeb mirušais tēls.

Citāti

Turpinājums ...