No 5 zirņiem piešķiru

Šašai ir nedaudz pāri 30. Viņa strādā jaunā, strauji augošā kompānijā, diemžēl nodaļas vadītāja nekompetences dēļ darbā pastāv kadru trūkums, un jaunajai sievietei nākas pildīt vairāku darbinieku pienākumus. Kā atzīstas Saša: “Manu dzīvi nosaka karodziņu iezīmētās e-pasta vēstules, tās nosaka visu manu dzīvi.” No dienas uz dienu viņa jūtas arvien vairāk emocionāli, fiziski un garīgi izsmelta, kamēr beidzot vadzis plīst.

Māte Sašai iesaka aizbraukt atpūsties pie jūras, kur viņu ģimene pavadījusi katru vasaru, kad abas māsas bijušas vēl mazas meitenes. Tajā pašā viesnīcā apmeties jauns, izskatīgs vīrietis Finns, kas arī ir nomākts. Saša ieplānojusi baudīt vientulību jūras malā un viesnīcā, tāpēc nav sevišķi iepriecināta, ka Finns ar savu klātbūtni var izjaukt viņas plānus. Laika gaitā rodas situācija, kad viņiem nākas savā starpā runāt. Tā viņi satuvinās, atklājot abu saistību ar šo pašu vietu pirms daudziem gadiem.

Tā nav grāmata ar psihoterapeitiskiem ieteikumiem, kā uzveikt izdegšanas sindromu. Kaut gan jāatzīst, ka Sašai ārsts nemaz nav uzstādījis tādu diagnozi, jo viņa pie ārsta nav griezusies. Var jau būt, ka autore pārspīlē un romāna varonei bija vien smaga pārpūle, jo neticu, ka klīniskā izdegšana pāriet nedēļas vai divu laikā, padzīvojot vien kūrortā pie jūras, pie tam nesezonā (februārī). Vēl neticu, ka pēc tik neilga atvaļinājuma cilvēks ar izdegšanas sindromu varētu ar prieku pieņemt paaugstinājumu darba vietā, kurā iepriekš juties pārguris un izdedzis.

Lai gan romāns rakstīts kā romantiska komēdija, smiekli nenāca. Drīzāk izjutu garlaicību.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata man atgādina lauskās sasistu spoguli, ko autore piedāvā lasītājam salīmēt kopā gluži kā puzli. Tomēr dažas lauskas - apzināti vai neapzināti - ir pazudušas, neļaujot atjaunot spoguļa veselumu.

Grāmatu veido 84 īsas nodaļas, kurās caurvijas skumjas, vientulība un vainas apziņa. Vecmāmiņa skumst pēc vīra, kurš devies aizsaulē uz Tamangūru. Meitene savukārt skumst un jūtas vainīga, jo viņas klātbūtnē upe aiznesusi brālīti. Iespējams, tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc vecāki meiteni aizsūtījuši dzīvot pie vecvecākiem.

Mani māc bažas par meitenes psihisko stāvokli, jo pie vecmāmiņas bieži viesojas kāda savāda sieviete, kura, manuprāt, varētu ciest no psihiskiem traucējumiem. Viņa ierodas ciemos kopā ar Elvisu Presliju, kuru redz tikai pati.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Divdesmit sešus gadus vecajam Emīlam atlicis dzīvot pavisam nedaudz, jo viņš sirgst ar neārstējamu atmiņas zudumu. Nevēlēdamies savus pēdējos mēnešus pavadīt slimnīcā un sāpināt sev tuvos, kas pārdzīvotu par viņa kardinālajām veselības izmaiņām, Emīls nolemj piepildīt savu pēdējo sapni, dodoties ceļojumā uz Pireneju kalniem. Tā kā viņš baidās nomirt vienatnē, jauneklis kā ceļabiedru paņem līdzi pilnīgi svešu, dažus gadus par viņu vecāku sievieti Žoannu, kas atsaukusies uz Emīla sludinājumu interneta vietnē.

Uzsāktais ceļojums gan Emīlam, gan Žoannai ir iekšējs personisks ceļojums, jo abus dotajā brīdī skar smagi pārdzīvojumi. Ceļojot kopā, viņi pamazām viens otram atveras, rodot atbalstu, rūpes, zaudējuma pieņemšanu un mīlestību.

Žoannas noslēpumainība romāna sākumā mani aizrāva, kaut gan iekšēji šo to varēju paredzēt. Taču, tuvojoties grāmatas vidum, es pamazām sāku zaudēt interesi, jo stāstījuma temps kļuva lēns. Var jau būt, ka tādā veidā autore vēlējās parādīt ikdienas rutīnu un slimības gaitu. Interese atgriezās vien grāmatas beigās.

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Gertas māte pēc tautības ir čehiete, bet tēvs – vācietis. Tieši šī vācu izcelsme nosaka Gertas likteni un apgriež viņas dzīvi kājām gaisā. Kara noslēgumā, kad Čehijas pilsētu Brno ieņem Padomju armija, Gertai, tāpat kā citiem Čehijā dzīvojošajiem vāciešiem, nākas pamest savas mājas, lai dotos uz nometni, kas atrodas netālu no Austrijas robežas. Turklāt Gerta šo nāves gājienu piedzīvo kopā ar savu jaundzimušo meitiņu.

Gertai izdodas izglābties no nometnes. Kopā ar citām vācu tautības sievietēm viņa vairākus gadus strādā piespiedu darbā kādā lauku saimniecībā.

Kad rodas izdevība atgriezties savā dzimtajā pilsētā Brno, Gertai vairs nepieder agrākā dzīvesvieta. No tuviniekiem dzīva palikusi vien meita Barbora. Piepildās Gertas teiktais vēl pirms kara: “Tagad viss būs citādi, un neviens vairs nebūs tik laimīgs kā agrāk”.

Vācu izcelsme uzspiedusi zīmogu uz visu dzīvi. “Tagad viņa nav nekas, vien ķermenis svešumā. Viņa nav nekas, vien te strādā, kamēr viņai to ļaus.”

Lai gan romāns vēsta par smagu un ilgu laiku noklusētu tēmu - vācu tautības civiliedzīvotāju masveida izraidīšanu no Čehoslovākijas tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām – , stāstījuma veids mani nespēja aizkustināt un neizraisīja emocionālu piesaisti galvenajai varonei. Grāmata šķita ne vien drūma un ar bezcerības piegaršu, bet arī garlaicīga. Lasīšana ritēja ārkārtīgi lēni, tāpēc vairākas nedēļas nespēju saņemties, lai romānu pabeigtu. Uztvert traucēja daudzie personāži, kuru vārdus nespēju atcerēties, man svešie ielu nosaukumi, kā arī tekstā iepītie vārdi vācu valodā.