Atrastie raksti (142) pēc vārda GRĀMATAS

No 5 zirņiem piešķiru

 

Lieliska valoda un humoriņš. Lasot romānu, prātā nāca ainas no “Bridžitas Džonsas dienasgrāmatas”. Arī no “Tu esi te” sanāktu filma ar tikpat amizantu un humorpilnu tekstu.

Mārnijai ir 38 gadi, un pirms sešiem gadiem viņa ir šķīrusies. Būdama pašnodarbinātā, Mārnija strādā no mājām un izdzīvo vientuļnieces ikdienu, apzināti izvairoties no ārpasaules. Jau kopš bērnības Mārnija ļoti mīl lasīt grāmatas, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka viņa izvēlējusies ar to saistītu profesiju un kļuvusi par teksta korektori (brīnos, kā par korektori var strādāt bez speciālas izglītības). “Viņa prata nolīdzināt bedres, kuru dēļ lasītāja ceļojums varētu izvērsties pārlieku nelīdzens.”

Maiklam ir 42 gadi, un viņš strādā par ģeogrāfijas skolotāju. Pirms deviņiem mēnešiem viņu pameta sieva, ar kuru kopā nodzīvoti 15 gadi. Maikls, izjūtot vientulību, to joprojām smagi pārdzīvo, tāpēc brīvdienās “bija pasācis rītausmā doties uz tālām vietām, lai izstaigātos līdz pārgurumam”. Tādā veidā viņš cerēja, ka “izstaigās visus kreņķus”.

Maikls ir nolēmis doties deviņas dienas ilgā un teju 200 jūdžu (~320 km) garā pārgājienā, šķērsodams Angliju no Īrijas jūras līdz Ziemeļjūrai. Uz dažām dienām viņam piesakās pievienoties neliela kompānija. Maikla kolēģei Klio, kas reizē ir arī Mārnijas draudzene, izdodas pierunāt šajā ceļojumā doties arī Mārniju.

Kāds vīrs Maiklam ceļojuma laikā jautāja: “Dieva dēļ, kāpēc jūs vispār darāt kaut ko tādu?” Uz to Maikls atbildēja: “Tāpēc, ka negribu atgriezties mājās.” Tad vecais vīrs pateica viedus vārdus: “Mums visiem kādreiz ir jāatgriežas mājās.” Pieņemu, ka ar to nav domātas tikai mājas kā materiāla vieta. Mājas var būt arī dzimtene, ģimene vai tikpat labi tu pats. Reizēm mums jāmēro garš ceļš, lai saprastu, kur ir mūsu patiesās mājas.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

   

Sašai ir nedaudz pāri 30. Viņa strādā jaunā, strauji augošā kompānijā, diemžēl nodaļas vadītāja nekompetences dēļ darbā pastāv kadru trūkums, un jaunajai sievietei nākas pildīt vairāku darbinieku pienākumus. Kā atzīstas Saša: “Manu dzīvi nosaka karodziņu iezīmētās e-pasta vēstules, tās nosaka visu manu dzīvi.” No dienas uz dienu viņa jūtas arvien vairāk emocionāli, fiziski un garīgi izsmelta, kamēr beidzot vadzis plīst.

Māte Sašai iesaka aizbraukt atpūsties pie jūras, kur viņu ģimene pavadījusi katru vasaru, kad abas māsas bijušas vēl mazas meitenes. Tajā pašā viesnīcā apmeties jauns, izskatīgs vīrietis Finns, kas arī ir nomākts. Saša ieplānojusi baudīt vientulību jūras malā un viesnīcā, tāpēc nav sevišķi iepriecināta, ka Finns ar savu klātbūtni var izjaukt viņas plānus. Laika gaitā rodas situācija, kad viņiem nākas savā starpā runāt. Tā viņi satuvinās, atklājot abu saistību ar šo pašu vietu pirms daudziem gadiem.

Tā nav grāmata ar psihoterapeitiskiem ieteikumiem, kā uzveikt izdegšanas sindromu. Kaut gan jāatzīst, ka Sašai ārsts nemaz nav uzstādījis tādu diagnozi, jo viņa pie ārsta nav griezusies. Var jau būt, ka autore pārspīlē un romāna varonei bija vien smaga pārpūle, jo neticu, ka klīniskā izdegšana pāriet nedēļas vai divu laikā, padzīvojot vien kūrortā pie jūras, pie tam nesezonā (februārī). Vēl neticu, ka pēc tik neilga atvaļinājuma cilvēks ar izdegšanas sindromu varētu ar prieku pieņemt paaugstinājumu darba vietā, kurā iepriekš juties pārguris un izdedzis.

Lai gan romāns rakstīts kā romantiska komēdija, smiekli nenāca. Drīzāk izjutu garlaicību.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

   

Grāmata man atgādina lauskās sasistu spoguli, ko autore piedāvā lasītājam salīmēt kopā gluži kā puzli. Tomēr dažas lauskas - apzināti vai neapzināti - ir pazudušas, neļaujot atjaunot spoguļa veselumu.

Grāmatu veido 84 īsas nodaļas, kurās caurvijas skumjas, vientulība un vainas apziņa. Vecmāmiņa skumst pēc vīra, kurš devies aizsaulē uz Tamangūru. Meitene savukārt skumst un jūtas vainīga, jo viņas klātbūtnē upe aiznesusi brālīti. Iespējams, tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc vecāki meiteni aizsūtījuši dzīvot pie vecvecākiem.

Mani māc bažas par meitenes psihisko stāvokli, jo pie vecmāmiņas bieži viesojas kāda savāda sieviete, kura, manuprāt, varētu ciest no psihiskiem traucējumiem. Viņa ierodas ciemos kopā ar Elvisu Presliju, kuru redz tikai pati.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

   

Divdesmit sešus gadus vecajam Emīlam atlicis dzīvot pavisam nedaudz, jo viņš sirgst ar neārstējamu atmiņas zudumu. Nevēlēdamies savus pēdējos mēnešus pavadīt slimnīcā un sāpināt sev tuvos, kas pārdzīvotu par viņa kardinālajām veselības izmaiņām, Emīls nolemj piepildīt savu pēdējo sapni, dodoties ceļojumā uz Pireneju kalniem. Tā kā viņš baidās nomirt vienatnē, jauneklis kā ceļabiedru paņem līdzi pilnīgi svešu, dažus gadus par viņu vecāku sievieti Žoannu, kas atsaukusies uz Emīla sludinājumu interneta vietnē.

Uzsāktais ceļojums gan Emīlam, gan Žoannai ir iekšējs personisks ceļojums, jo abus dotajā brīdī skar smagi pārdzīvojumi. Ceļojot kopā, viņi pamazām viens otram atveras, rodot atbalstu, rūpes, zaudējuma pieņemšanu un mīlestību.

Žoannas noslēpumainība romāna sākumā mani aizrāva, kaut gan iekšēji šo to varēju paredzēt. Taču, tuvojoties grāmatas vidum, es pamazām sāku zaudēt interesi, jo stāstījuma temps kļuva lēns. Var jau būt, ka tādā veidā autore vēlējās parādīt ikdienas rutīnu un slimības gaitu. Interese atgriezās vien grāmatas beigās.

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Laiks skrien vēja spārniem. Jāizbauda katra minūte, kas dota.


lasītākās tēmas

pēdējā mēneša laikā