No 5 zirņiem piešķiru

Par to, ka Krievijas armija iebruka Somijas teritorijā 1939. gada beigās, zināju, taču to, ka Otrā pasaules kara laikā Somijā kā sabiedrotie dzīvojās arī Vācijas armija, tas man bija jaunums. Tā kā vācieši maksāja pieklājīgas algas, daudzas sievietes strādāja pie viņiem kā palīgpersonāls - medmāsas, sekretāres. Bija arī tādas, kas “piestrādāja” par izklaidētājām. Kad vācieši devās prom no Somijas teritorijas uz Norvēģiju, ceļā dedzinot vietējo mājas, viņiem līdzi, cerot uz labāku dzīvi, devās arī daudzas somu sievietes.

Karam beidzoties, vācieši kuģos no Norvēģijas krastiem bēga uz Vāciju, līdzi paņemot tikai tās vācu, somu vai norvēģu sievietes, kas bija gaidībās vai arī, kas bija piedzemdējušas bērnu. Pārējās vācu pusē strādājošās sievietes tika aizvestas uz kara gūstekņu nometnēm.

Kāds žēlsirdīgs vīrietis izglāba vairākas somu sievietes, ļaujot tām šķērsot Norvēģijas un Somijas robežu. Piecas no šīm sievietēm uzsāka kopīgu ceļu vairāku simtu kilometru garumā līdz savām mājām. Kā viņas tiks sagaidītas dzimtenē atgriežoties, viņām nav zināms.

Smags lasāmgabals, kas lasītājam neliek ne nosodīt, ne arī atbalstīt šīs sievietes, jo viņas tāpat jau ir cietējas.

Grāmatas lasīšanai atvēlēju brīvdienu, jo, kamēr neizlasīju līdz galam, negribēju likt malā.

.....

Kad izlasīju otro Tommi Kinnunena grāmatu “Četru ceļu krustojums”, nolēmu papētīt autora biogrāfiju caur intervijām. To viņam diezgan daudz. Paldies google, ka dažu sekunžu laikā no nesaprotamās somu valodas tika izveidots daudz maz jēgpilns teksts latviešu valodā. Tā es uzzināju, ka šī tēma par somu sievietēm, kas strādāja pie vācu armijas karavīriem, bijusi gadiem ilgi noklusēta (tabu). Daudzi somi to pat nav zinājuši. Bijusi tikai laikam viena vēsturniece, kas šo vēstures posmu mēģinājusi pētīt. Esot zināms, ka sievietes no Norvēģijas tikušas nosūtītas uz Somijas darba nometni, bet nav precīzi dati, vai kāda būtu šķērsojusi robežu un atgriezusies mājās, noejot garo ceļu kājām. Tommi Kinnunens intervijā gan pastāsta, ka viņa vecmāmiņas mātei pēc kara bijusi mājkalpotāja, kura no Norvēģijas devusies kājām atpakaļ uz Somiju. Vēl viņam kaut ko par šīm sievietēm stāstījusi skolā vēstures skolotāja.

Tommi Kinnunens uzrakstījis daiļdarbu, nevis atreferējis reālus, dokumentālus sieviešu stāstus (tas mani pēc intervijas izlasīšanas nedaudz sarūgtināja). Tāpēc jau arī lasītājs neuzzina, kā tad īsti katra no šīm sievietēm iedzīvojās atgriežoties mājās. Autors ļauj lasītājam līdzdarboties un iedomāties situācijas pavērsienu pēc saviem ieskatiem. Ja arī patiesajā dzīvē kāda somiete atgriezusies pēc darba nometnes vai šādā ceļā tikusi uz mājām, tad tas līdz pat šim laikam tiek noklusēts un slēpts. Arī kauna dēļ.

 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Manuprāt, visneveiksmīgākais romāns no autores trijiem romāniem, ko esmu lasījusi (“Lakstīgala” un “Baltā nekuriene”).

Elsai jau 25, bet viņa nekad nav baudījusi mīlestību, jūtas neglīta un vēlas izrauties no vientuļās ikdienas, kuras lielākā daļa tiek pavadīta istabā, lasot grāmatas. Vecāki viņu vēl joprojām uzskata par slimīgu un vārgu, kaut pagājuši jau vairāk kā 10 gadi, kopš Elsa saslima ar reimatisko drudzi. Elsa mēģina protestēt – nogriež īsus matus, kas vecākus sadusmo un uzšuj koši sarkanu kleitu, ko atļaujas uzvilkt, kad neviens savējais neredz. Līdz šai vietai grāmata šķita daudzsološa. Un tad – pārgulēšana ar pirmo puisi, kas pagadās, palikšana stāvoklī, padzīšana no mājām un apprecināšana piespiedu kārtā – simts reizes lasīts un filmās redzēts sižets.

Tad stāstījumā tiek pārlekts pāri vairākiem gadiem – rit 1934. gads, kad Elsai jau 38. Viņai ir divi bērni – pret māti noskaņota pusaudze Loreda un mīļš dažus gadus vecs puišelis Ants. Elsa visus šos gadus pavadījusi Teksasas fermā pie vīra vecākiem, kas viņu iemīļojuši kā savu meitu. Diemžēl pēdējos dažus gadus šo reģionu pārņēmuši ilgstoši sausumi un putekļu vētras, kas iznīcina ne tikai ražu un zemes virskārtu, pārvēršot apkārtni tuksnesī, bet salauž cilvēku dzīves, liekot tiem pamest savas mājas un ar visu iedzīvi pārcelties uz citiem štatiem. Šo smago dzīvi neizturēja arī Elsas vīrs Reifs, kas kādu nakti uz neatgriešanos aizbēga no vecākiem, bērniem un nemīlētās sievas.

Kad Elsas dēlēns dēļ nemitīgām putekļu un smilšu vētrām saslima ar plaušu kaiti, Elsa pieņēma lēmumu doties uz Kaliforniju. Diemžēl gaidītais nesakrita ar piedzīvoto, jo vietējie pret iebraucējiem izturējās naidīgi, uzskatot tos par salašņām un sliņķiem. Dzīve antisanitāros apstākļos, smagais darbs, kas netika pienācīgi atalgots un meitas pretestība – ar to visu Elsai nācās tikt galā, līdz beidzot, meitas ietekmēta, sieviete pievienojas komunistu kustībai, kas cīnās par iebraucēju tiesībām un atbilstošu darba algu. Komunisti? Nemaz iepriekš nezināju, ka tie bija sasnieguši arī Ameriku.

Lasot romānu, nekādi nevarēju saprast, kāpēc autore Elsu sākumā padarīja par tik slimu un vārgu, ja dzīvojot fermā un Kalifornijā, šī slimība nekur vairs neparādījās, kaut viņa strādāja no rīta līdz vakaram pārgurusi. Tikai pašās grāmatas beigās nepatīkamā situācijā atkal tika pieminēta vārgā sirds.

Kaitināja, ka grāmatā vairākās vietās atkārtojās tās pašas domas un frāzes, atgādinot lasītājam, kas lasa šo 500 lappuses biezo grāmatu ilgāku laiku, iepriekš lasīto, it kā pieļaujot domu, ka viņš laika gaitā kaut ko no lasītā ir piemirsis.

 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Pēc šī paša autora popularitāti guvušā psiholoģiskā trillera “Klušējošā paciente” gaidīju kaut ko tikpat aizraujošu un šokējoši pārsteidzošu, taču vīlos.

Trīsdesmit sešus gadus vecā psihoterapeite Meriana pēc māsasmeitas Zojas satrauktā zvana nolemj doties uz Kembridžas Universitāti, kuras apkaimē notikusi nežēlīga slepkavība. Iespējams, ka noslepkavotā ir Zojas draudzene Tara, tāpēc Zojai nepieciešams emocionāls atbalsts, ko varētu sniegt tieši Meriana.

Jaunā sieviete ierodas studentu pilsētiņā, kur pirms gandrīz 20 gadiem dzīvojusi pati un kur iepazinusies ar savu vīru Sebastjanu. Lai gan vīrs jau gadu kā miris, viņa nekādi to nespēj “palaist vaļā”. Arī šī vieta Merianā uzjundī atmiņas par Sebastjanu.

Kad Meriana uzzina, ka četrdesmitgadīgais profesors Edvards Fosks izveidojis studenšu biedrību “Jaunava”, un nogalinātā Tara ir bijusi šīs biedrības sastāvā, viņai rodas nepārvarama vēlme pierādīt, ka slepkava ir tieši šis harizmātiskais un izskatīgais vīrietis. Meriana atsaka saviem pacientiem vizītes Londonā, lai vairākas dienas paliktu Kembridžas Universitātē un, neskatoties uz to, ka slepkavību izmeklē policija, vēlas pierādīt savu taisnību.

Manuprāt, trillerī ir par daudz nevajadzīgu personāžu, bet saprotu kamdēļ -, lai lasītāju novirzītu no patiesā vaininieka. Arī autora izvēlētā Merianas profesija nepārliecināja, ka viņa ir patiesi laba psihoterapeite, ja nespēja gadu gaitā atklāt pat tuvāko cilvēku slēptās domas.

Un vēl – nesaprotu, kāpēc autors šajā darbā divās pavisam nelielās ainās iekļāva arī trillera “Klusējošā paciente” personāžus.

No 5 zirņiem piešķiru

Ieraugot Rūtas Šepetis grāmatu, biju pagalam priecīga, jo vēl joprojām atmiņā palikušas spēcīgās emocijas pēc romāna “Starp pelēkiem toņiem” izlasīšanas. Kaut gan jāatzīst, ka ar katru nākamo viņas grāmatu (“Jūras sāļums” un “Papīra sapņi”) šīs spēcīgums pamazām noplaka.

Romāns “Klusējošās strūklakas” ir izstiepts, garlaicīgs, paredzams stāstījums bez intrigas un kulminācijas, kaut tēma izvēlēta ārkārtīgi smaga. Priecājos, ka nodaļas izveidotas neierasti īsas – pāris lappuses. Pirms gulētiešanas nevajadzēja ilgi nomocīties ar lasīšanu. Droši vien var noprast, ka grāmatu lasīju ļoti ilgi. Bija dienas, kad apzinājos, ka jāpalasa uz priekšu, taču tai pat laikā meklēju ieganstu, kā lasīšanu varētu atlikt.

Romāns ir par drūmu posmu Spānijas vēsturē no 1939. līdz 1975. gadam, kad 36 gadus pēc kārtas valdīja diktators Franko. Tas bija klusēšanas laiks, kurā daudzi nonāca aiz restēm vai tika nogalināti. Šajā laikā “nepareizajiem” vecākiem ar viltu un varu tika atņemti tūkstošiem mazuļu, lai par lielu samaksu tos varētu adoptēt “pareizie” vecāki.

Romāna galvenie varoņi ir jaunieši – spāņu meitene Ana, kas strādā viesnīcā par istabeni un Daniels, kas kopā ar vecākiem ieradies Spānijā no Amerikas. Abus jauniešus satuvina tas, ka Danielam patīk fotografēt, un viņš iecerējis Spānijā iegūt labus kadrus, lai nosūtītu tos konkursam.

Lai gan no vēsturiskā viedokļa romāna tēma ir gana interesanta, tomēr daiļdarba stāstījums par abu jauniešu mīlestību mani emocionāli neiespaidoja un neaizrāva.