No 5 zirņiem piešķiru

Romānu lasīju ilgi, un tas jau ir rādītājs, ka nav sevišķi aizraujošs. Tikai aiz cieņas pret grāmatā aprakstīto koncentrācijas nometnes tēmu, trīs lieliem zirņiem pieliku klāt mazmazītiņu ceturto zirnīti.

Pērkot grāmatu uzķēros uz teikuma, ka tā “īpaši patiks vēsturisko prozas darbu cienītājiem, kas ar prieku lasījuši tādus romānus kā Kristīnes Hannas “Lakstīgala”…” Diemžēl šīs abas grāmatas nevar salīdzināt. “Lakstīgala” ir krietni augstākā pozīcijā.

Aprakstā teikts, ka romāns stāsta par trim sievietēm, tomēr es saskatu četrus galvenos personāžus. Lai gan sievietes dzīvo dažādās valstīs, tās visas vieno Otrā pasaules kara notikumi. Grāmatas beigās autores piezīmēs rakstīts, ka Karolīna un Herta bija reāli cilvēki, bet Kasjas un viņas māsas Zuzannas tēli apvieno vairākus reālos cilvēkus.

Karolīna ir francūziete, kas ilgus gadus dzīvo Amerikā. Viņa kā brīvprātīgā strādā Francijas konsulātā un nodarbojas ar labdarību, sūtot apģērbu un citas nepieciešamās lietas uz Francijas bērnu namiem. Pēc kara viņa palīdz atgūt veselību arī 35 koncentrācijas nometnē izdzīvojušām poļu sievietēm. Karolīnai šajā romānā, manuprāt, ir piešķirta pārāk liela nozīme. Iespējams, ka autore, stāstot par saviesīgajiem pasākumiem, mēģināja salīdzināt Amerikas grezno dzīvi ar kara šausmām Eiropā, taču stāstījums par Karolīnu mani garlaikoja. Pat tekstā iepītais mīlas stāsts likās samākslots un pavisam lieks.

Herta ir gados jauna vācu ārste, kas labās algas dēļ dodas strādāt uz Rāvensbrikas sieviešu koncentrācijas nometni. Tur viņai nākas uz ieslodzītajām izmēģināt ne vien nāves injekcijas, bet arī slepenus medicīniskus eksperimentus. Vai tiešām tas tiek darīts tikai naudas dēļ? Īsti nevar saprast, kurā mirklī jaunajā sievietē rodas pārliecība, ka viņa rīkojas pareizi. Vai tiešām medicīniskie eksperimenti ir cilvēku nāves vērti? Vai arī nacistu ideoloģija ir tik iedarbīga?

Poliete Kasja kopā ar māti un māsu Zuzannu tiek nosūtītas uz Rāvensbrikas sieviešu koncentrācijas nometni. Kopā ar citām poļu sievietēm (kopā 74) viņas tiek izmantotas, lai nacisti pētītu zāļu iedarbību uz inficētām brūcēm. Daudzas sievietes tiek sakropļotas, sterilizētas un nošautas. Kasja nolemj atklāt tēvam šausmas, kādas notiek nometnē, tāpēc uz Poliju nosūta slepenā rakstā rakstītu vēstuli. Kad nacistu nežēlīgie eksperimenti tiek atklāti pasaulei, lai slēptu sastrādātās nežēlības, tiek dots rīkojums visus “Rāvensbrikas trusīšus” iznīcināt.

Visinteresantākā un dramatiskākā daļa grāmatā bija stāstījums par Kasju un “Rāvensbrikas trusīšiem”. Šai arī bija jābūt galvenajai romāna tēmai.

Nevaru izdomāt, kāpēc grāmatai dots nosaukums “Ceriņu meitenes”. Saprotu, ka ceriņi simbolizē pavasara vēstnešus pēc aukstās ziemas, bet kaut kā īsti nesasaucas ar lasāmo. Vai arī Herta (koncentrācijas nometnes ārste) iederas kā ceriņu meitene?

No 5 zirņiem piešķiru

Romāna darbība norisinās Ziemeļkarolīnas dumbrājos, kur okeāna izrobotā piekraste mijas ar purvainiem plašumiem. Šajā vietā uz dzīvi “apmetas tikai tie, kuri no kaut kā bēg vai ir nonākuši bezizejā”, jo “šis krasts atbaida ikvienu, kas atbraucis šurp, lai apmestos te uz dzīvi.” Dumbrājs dzīves salauztiem un nabagiem ir kā trimdas vieta, kas “tāpat kā jebkura grūti pieejama teritorija, droši glabāja viņu noslēpumus.”

Uz šo neskarto dabas nostūri bija pārcēlusies galvenās varones ģimene – abi vecāki ar pieciem bērniem. Taču tēva dzeršana un vardarbība pamazām ģimeni sašķēla. Viens pēc otra to pameta gan māte, gan vecākie brāļi un māsas, dumbrājā atstājot vien tēvu un sešus gadus veco Kiju. “Viņa zināja, ka visi devušies prom papus dēļ, tikai nespēja saprast, kāpēc neviens nav paņēmis viņu līdzi.”

Tēvs bieži nebija mājās pat vairākas dienas pēc kārtas, tāpēc Kija iemācījās ar visu sadzīvi tikt galā patstāvīgi – gatavoja ēst, uzkopa māju un lielāko dienas daļu pavadīja, vienatnē baudot apkārtējo dabu. Drīz vien Kiju šajā ūdeņainajā nekurienē pameta arī tēvs. Tā viņa kopš desmit gadu vecuma auga pavisam vientuļa, bez sabiedrības atbalsta un draugiem. Pat to reto reizi, kad meitene devās uz attālās pilsētiņas veikalu, visi no viņas vairījās, dēvējot par purva skuķi.

Kad Kija pieauga, noslēpumainajā skaistulē ieskatījās divi tuvējās pilsētiņas puiši – Teits un Čeiss, taču dzīves pieredze Kijai lika baidīties izjust uzticēšanos un mīlestību, jo visi viņu līdz šim bija pametuši un pievīluši. “(..) pieskarties kādam nozīmēja atdot daļiņu sevis, ko vairs nevar atgūt.” Un tad kādu dienu viens no puišiem purvā tika atrasts miris…

Visvairāk romānā mani piesaistīja sākumdaļa, kaut nenoticēju, ka tik maza meitene bez pieaugušo palīdzības spēja viena pati izdzīvot dumbrājā, pie tam tik ilgu laiku pavadot bez cilvēku sabiedrības un savstarpējām sazināšanās iespējām. Manuprāt, Kijai vajadzēja būt mežonīgākai un maugliskākai, jo bērns šajā vecumā atdarina apkārtējos, un Kijai vienīgais paraugs bija dzīvās dabas uzvedības modeļi. Vēl mani pārsteidza, ka tā jau ir otrā pēdējo mēnešu laikā lasītā Amerikas autores grāmata (skat. Tara Vestovera “Izglītotā” vērtējumu), kurā bērns nezina savu dzimšanas datumu un neapmeklē skolu. Kija nezināja pat savu pilno vārdu.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romānu lasīju krievu valodā pirms vairākiem gadiem, kad tas vēl latviski nebija iztulkots. Toreiz pēc sirdi plosošās grāmatas “Pirms atkal tiksimies” izlasīšanas vēlējos iepazīt pēc iespējas vairāk šis rakstnieces darbus. Kad grāmata tika izdota latviešu valodā pirmo reizi, to kaut kāda iemesla pēc nenopirku. Iespējams, ka toreiz romāns “Pēdējā vēstule no mīļotā” lika man vilties. Taču pagāja vairāki gadi. Romāna sižetu biju pilnīgi aizmirsusi (tas jau liecina, ka nav neko vērts), tāpēc, grāmatnīcā ieraugot šīs grāmatas otro izdevumu, to iegādājos.

Garlaicīgs, klišejisks un banāls mīlas romāns, ko nepavisam negribējās “izraut cauri” vienā piegājienā. Lasīju salīdzinoši lēni un mokoši. Aiz gara laika, lidojot lidmašīnā un ceļojuma vakaros pirms gulētiešanas.

Romānam ir divas sižeta līnijas, kas grāmatas izskaņā satuvinās. Tie ir divu sieviešu – Elijas un Dženiferas mīlasstāsti. Šie stāsti mēģina parādīt atšķirīgos sabiedrības uzskatus par laulības šķiršanu un par sieviešu/vīriešu attiecībām ar precētu vīrieti/sievieti dažādos laika posmos – mūsdienās un 60-tajos gados.

Žurnāliste Elija izdevniecības arhīvā atrod mīlestības vēstuli, kas rakstīta pirms vairākiem gadu desmitiem. Viņa vēlas noskaidrot, kas ir šīs vēstules autors un kam tā ir adresēta. Uzietā vēstule Eliju pamudina izvērtēt savas jau gadu ilgās attiecības ar precētu vīrieti.

Dženifera ir smalko aprindu dāma, kas precējusies ar turīgu uzņēmēju, taču kādā pasākumā viņa iepazīstas ar žurnālistu un iemīlas viņā. Abi mīlnieki sūta viens otram vēstules un slepus tiekas. Viena no viņu mīlas vēstulēm pēc vairāk kā 40 gadiem nonāk Elijas rokās.

No 5 zirņiem piešķiru

Filozofiskas pārdomas par klusumu, skaņām un mums pašiem. Ātri izlasāms teksts, kas mani sevišķi neuzrunāja, jo likās haotisks un sagrābstīts gan par šo, gan par to. Grāmatas sākumā tika pateikts, ka autors atradis 33 atbilžu variantus uz saviem uzdotajiem jautājumiem par klusumu (Kas ir klusums? Kur tas ir? Kādēļ šobrīd tas ir svarīgāks nekā jebkad agrāk?”). Diemžēl nespēju saskaitīt tik daudz.

Tas, ka man šī grāmata negāja pie sirds, neliecina, ka nemīlu un nemeklēju klusumu. Atgriežoties pēc darba dienas skolā, es labprāt pāris minūtes vēlos atgulties savā istabā netraucēta. Pilnīgā klusumā. Ar aizvērtām acīm. Tā, lai spētu atslēgties no skolas trokšņa un dinamiskā ritma. Vēl man klusumu palīdz sagādāt un uzturēt līdzās dzīvesvietai esošais mežs.

Bez klusuma pasaulē ir vēl arī citas ar mums pašiem saistītas sajūtas, piemēram, mēs redzam, bet īsti neredzam vai arī mēs dzirdam, bet īsti nedzirdam. Tehnoloģijas atņem mums ne tikai klusumu, bet arī spēju sadzirdēt un saredzēt vairāk par to, ko mēs dzirdam un redzam.

Citāti par klusumu

Turpinājums ...