No 5 zirņiem piešķiru

Romāns par vientuļu un psiholoģiski sagrautu divdesmit piecgadīgu sievieti Sāru (bērnībā saukta par Sisi; tekstā parādās arī Tiha), kas pirms septiņiem gadiem aizmukusi no vecāku mājām un apmetusies ģimenes vasarnīcā. Katru dienu (protams, izņemot pāris ziemas mēnešus) viņa mēro vairākus desmitus kilometru pa ierastajām takām mežā, lai salasītu sēnes un par nelielu atlīdzību nodotu tās vietējā ēstuvē. Sāra ir laba sēņu pazinēja, jo bērnībā kopā ar tēvu divatā bieži devusies sēņot. “Es nekad neliku nomanīt, ka man sēnes nav mērķis, bet tikai līdzeklis, lai būtu kopā ar viņu (..) Nekad mūžā neesmu bijusi vairāk laimīga kā toreiz, kad kopā ar tēti staigāju pa mežu.”

Sāra tēvu dievināja, tāpēc liels trieciens bija deviņu gadu vecumā, kad tēvs viņu pametis mežā vienu pašu, bet pēc tam vakaros sācis nākt pie meitas uz istabu. Autore izvairās lasītājam pateikt, kas īsti tur noticis. Vai tā bija seksuāla vardarbība glāstu veidā, vai piespiedu dzimumakts, vai maza bērna fantāzijas, ko varētu sasaistīt ar šizofrēnijas murgiem un vajāšanas māniju, vai pārdzīvojumu refleksija uz brāļu attiecībām ar māsu, vai arī sekas pēc nelaimes gadījuma. Uz grāmatas beigām Sāra piemin izvarošanu, bet tai pat laikā atzīstas, ka “astoņpadsmit gados ar vislielāko varbūtību es biju pēdējā jaunava klasē, lai gan nebūt nebiju tā neglītākā.” Izvarota un jaunava?

Dīvaina likās arī mātes uzvedība. Viņa meitu nav ne aizstāvējusi, ne pasargājusi, bet izvēlējusies klusēt.

Kaut kas mani tomēr attur noticēt autores aprakstītajai situācijai. Kāpēc Sāra, lai gan no tēva puses piedzīvojusi vardarbību, jau septīto gadu pieļauj sev atkal un atkal izdzīvot bērnības laimīgos mirkļus mežā sēņojot? Kāpēc viņa tik ilgu laiku nespēj saraut šīs saites ar atmiņām par tēvu? Kāpēc viņa neko nepastāsta saviem brāļiem?

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu nopirku pa ceļam uz laukiem kā brīvdienu lasāmvielu. Kamēr lasīju, šķita interesanta, saistoša, taču pēc dažām dienām, kad nolēmu uzrakstīt atsauksmi, bija jāpiedomā, lai atcerētos notikumu gaitu.

Pēc 20 gadu prombūtnes Ūlofs atgriežas dzimtajā pilsētā. Te viņš nav gaidīts, jo Ūlofa vārds saistās ar kādu nepatīkamu atgadījumu. Kad puisim bija 14 gadi, viņš atzinās, ka izvarojis un noslepkavojis 16-gadīgo skaistuli Līnu. Meitene pazuda, bet līķis tā arī netika atrasts. Toreiz no puiša novērsās visi - arī ģimene. Ja nemaldos, tad viņš tika nosūtīts uz internātu.

Tā nu sagadījās, ka Ūlofs savu dzimto māju apciemo tieši tajā laikā, kad notikusi tēva slepkavība. Pagātnes noziegums vīrietim uzlicis slepkavas zīmogu, padarot viņu par galveno aizdomās turamo. Izmeklēšanu veic vietēja policiste Eira, kas, izmeklējot tagadnes notikumus, pamazām gaismā sāk izcelt senākas lietas. Viņa gatava uzzināt patiesību, pat, ja tā skar tuvus cilvēkus.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Pirms grāmatas lasīšanas vispirms vēlams noskaidrot, kas ir Aspergera sindroms. Tā ir viegla autisma forma. Šiem cilvēkiem raksturīgs šaurs interešu loks (grāmatā aprakstītajam puikam patīk viss, kas saistīts ar skaitļiem un matemātiku), garastāvokļa traucējumi un trauksme, kā arī grūtības sazināties un mijiedarboties ar citiem.

Grāmatas autore ir Latvijā dzīvojoša divu dēlu mamma Jekaterina, kas atklāti pastāsta par sava vecākā dēla Maksima ikdienu.

Apbrīnoju, ar kādu apņēmību un neatlaidību māte gatavoja neskaitāmus metodiskos materiālus ar matemātiskiem elementiem. Lai dēlam nekļūtu garlaicīgi, viņa pat visparastāko pastaigu pa pilsētu spēja radoši pārvērst matemātiskos skaitļos un aprēķinos. Caurcaurēm strāvo pašaizliedzīga ziedošanās par labu bērna labsajūtai un izaugsmei. Tā arī palika neatbildēts jautājums – pa kuru laiku Jekaterina strādā (viņa ir programmētāja)?

No 5 zirņiem piešķiru

“Sarežģīta bērnība ir kā neredzams ienaidnieks (..). Nekad nevar zināt, kad tā tevi sitīs.” Citāts, kas trāpīgi raksturo romānā aplūkoto tēmu.

Žila (10), Mārtija (13) un Lizas (14) vecāki iet bojā autoavārijā. Bērni, lai gan viņiem ir vecmāmiņa (dzīvo citā valstī) un tante, tomēr nonāk internātā, kur tiek šķirti. Šo māsas un brāļa atsvešināšanos vissmagāk pārdzīvo Žils. Kā par laimi viņa vientulību kliedē meitene Alva, kas nedzīvo internātā, bet mācās ar Žilu vienā klasē.

Žils patur prātā tēva teikto - “Vissvarīgākais ir, lai tu atrastu sev īstu draugu (..). Īsts draugs ir tas, kurš vienmēr ir klāt, kurš visu dzīvi iet tev līdzās. Tev viņš jāatrod, tas ir svarīgāk par visu, arī par mīlestību. Jo mīlestība mēdz pāriet.” Alva kļūst par Žila labāko draugu uz mūžu.

Māsai un abiem brāļiem pieaugot, tie tomēr atrod atpakaļceļu viens pie otra.

Romānu caurstrāvo skumjas un realitātes klātbūtne, tāpēc vēlējos uzzināt, vai gadījumā autors neatklāj savus personīgos pārdzīvojumus. Vikipēdijā izlasīju, ka sešu gadu vecumā pēc vecāku šķiršanās viņš tika nosūtīts uz internātskolu, kur pavadīja visus skolas gadus. Apskatījos arī autora fotogrāfijas – jauns vīrietis ar skumīgām acīm. Starpcitu grāmata tiek veltīta māsai. Diez vai arī viņa bija internātā?